-
cielavinja1 (136.12)
Atbildot Toms (136.11)
2011. gada 19 September, 20:09
Es ļoti atvainojos - tie bijām mēs, kas paņēma futlāri ar burtiņiem un pēc tam par to aizmirsām. Kad jau sen bijām nofinišējuši un stāvējām pieturā, lai brauktu mājās, komandas biedrene pēkšņi no somas izvilka futlāri un sacīja: "Re, es vēlēšanu iecirknī atradu šo." [pakrata] "O, te kaut kas ir iekšā." [neliela pauze, tiek atvērts futlāris] "Sasodīts, tie ir burtiņi."
Gribu jūs mierināt, uzvarētāji bija būtībā divas komandas, kas savienoja kopā katra savus 40 burtus (tātad, bija pieejami 80 burti), no kuriem tad izvēlējās labākās kombinācijas, lai izveidotu vārdus no 40 burtiem. Cerību nekādu.
Tas tiešām nebija domāts ar nolūku :) Ceru, ka piedosiet.
adnamok anteiponen QQ
P.S. Mums tajā vārdu spēlē gāja visnotaļ slikti. Tomēr prieks, ka nepalikām pēdējie :))
-
Bi-bi (136.13)
Atbildot visiem (136.12)
2011. gada 19 September, 21:09
Es laikam varētu nedaudz aprakstīt TĀS dienas notikumus, raugoties no organizatoru pozīcijas. Centīšos patiešām NEDAUDZ (lai gan, pazīstot sevi, paredzu, ka sanāks gari), jo šis ir pirmais gads, kad "veiksmīgi" esmu palaidusi garām visas orgkomitejas sapulces. Pat uzdevumu izstrādes un materiālu sagatavošanas procesā nepiedalījos. Manā pārziņā, kā ierasts, bija vien kūkas-kūciņas. :) Nu jā... Un pāris tekstu piekoriģēšana atbilstoši latviešu valodas gramatikas likumiem (šeit gan jāatzīst - lasot un rediģējot pēdējo uzdevumu, nopriecājos, ka esmu organizatoru, nevis dalībnieku frontē, jo radās pārliecība, ka uzdevuma sastādītājs pilnīgi noteikti ir pīpējis sēnes, paklāju vai ko tamlīdzīgu).
Īsāk sakot, no iepriekšējā teksta bija jāsaprot, ka pasākuma organizēšanai pieslēdzos vien +/- iepriekšējās dienas vakarā, kad ar iepirkumu sarakstu kabatā iesēdos auto un no sava Sūnuciema aizripinājos līdz tuvākajai Rīgas lielbodei, lai iepirktu kūkām nepieciešamās sastāvdaļas.
Ņemot vērā, ka kartona kastu ražotāji ar mazumtirdzniecību neaizraujas, bet "Gemoss" man tā kā nav pa ceļam, ieejot bodē, devos uzreiz uz vietu, kur pircējiem parasti pieejamas tukšās iepakojumu kastes. Varat minēt 3x, vai tur tovakar bija kāda kaste. Nevienas pašas! Pat ne "Skittles" mikro iepakojumi. :)) Sekoja zvans māsai - jā, dabūšot pritējamā papīra iepakojumu vākus. Tukšas picu kastes neesot - visas aizsūtītas trimdā uz Getliņiem. Tad nu radās doma meklēt paplātes. Paveicās! Piknikošanas sezonas noslēgumam par godu bodes plaukti bija piekrauti gan ar plastmasas un kartona traukiem, gan ar follijas paplātēm (šķīvjiem?), kas labi derēja iecerētajiem kūku izmēriem.
Ap plkst. 20.00 izbraucu no bodes nikna kā pūķis, jo atcerējos, ka pa ceļam jāpagūst apmeklēt viens pasākums. Tas nozīmēja vienu - mājās būšu vien ap pusnakti, tālab Miega Peli varu sūtīt ratā, jo kūkas pašas no sevis neuztaisīsies, lai gan vecākā meita apgalvoja, ka uztaisīsies gan - rūķīši naktī atnāks un uztaisīs. Līdzīgi kā viņi gan dāvanas svētkos atnes, gan mantas noslēpj un izmētā, gan zeķes piestaigā un nozaudē utt.
Ap pusnakti sāku čaukstināt maisiņus, cepumu iepakojumus un rībināt putotāja slotiņas. Tikmēr Skype risinājās spraigas orgkomitejas diskusijas - gan par uzdevumiem, tiesnešu pozīcijām, gan arī hokeju un tehniskām lietām, tostarp par jaunās dalībnieku reģistrēšanas sistēmas darbības principiem. Man gan bija iestājusies viss-vienalga stadija, jo vieglāk un ātrāk ir nošauties nekā lietot mobilo i-netu manā Ēriksonā, turklāt cīņa ar Miega Peli izvērtās gaužām sīva.
Ap plkst. 3.00 pirmo 5 vietu ieguvējiem paredzētās kūkas bija gatavas, lai gan šogad kūkas taisīju dažādas (pat klasiskajām cepumu kūkām pildījumi bija dažādi, bet tas tā...). Taču Skype sarunā ar Ediju atklājās, ka vienas kūkas tomēr ir par maz. Steigā biju piemirsusi par balvu Scrabble uzvarētājiem. :( Sasodīts! Šķiet, tobrīd atsaucu atmiņā visus man zināmos lamuvārdus kā latviešu, tā arī krievu valodā, jo pulksteņa rādījumi neiedvesmoja un biezpiena, kā arī putukrējuma krājumi bija izsīkuši. Nācās improvizēt par tēmu. Tā tapa banānu kēkss.
Kamēr kēkss brūnojās cepeškrāsnī, paklačojāmies ar Ediju par visu un neko. Centrālā tēma - vējbakas (ilgi gaidījām, līdz sagaidījām - mūsmājās kopš 1.septembra vējbaku karantīna). Visa starpā noskaidroju, ka startā man jābūt ap 9.00. Kuros punktos būs jāiet par tiesnesi, joprojām skaidrības īsti nebija (ja godīgi, man vēl pāris stundas pirms pasākuma nebija ne mazākās nojausmas, cik un kurās vietās kontrolpunkti paredzēti, kā arī - kādi uzdevumi dalībniekiem veicami, ja neskaita finiša uzdevumu un Čiekurkalna leģendu), taču Edijs jau otro dienu pēc kārtas ieminējās kaut ko par Motormuzeju. Lai nu tā būtu - šajā muzejā nebiju bijusi vismaz 15 gadus!
Spilvenu dabūju samīļot vien ap plkst. 5.00. Labāk gan nebūtu to darījusi vispār, jo 2,5 h miega radīja pustransa stāvokli, no kuras nespēju atgūties jau otro dienu. Zinot, cik intensīva satiksme ir brīvdienās, labprāt būtu pasnaudusi vēl vismaz stundu, jo braukt ātri pieprotu tīri labi. BET... Putra jāvāra, bērni jāģērbj un pie omes jāved, krāsu terapija ar briljatzaļo suspensiju uz mazā bērna pumpām jāizveic utt. u.t.jpr.
Lai vai kā - startā ierados laicīgi (cik nu laicīgi var uzskatīt plkst. 8.58). Par to, vai un kā "lidojumu" pa meža zemes ceļu ir pārcietušas kūkas, bija bail pat domāt. Taču, kā izrādījās jau drīz pēc starta, ierodoties Pastnieka "mājās" (bistro), uztraukumam nebija pamata - dažas plaisas skatu īpaši nebojāja.
Nākamais pieturas punkts - Motormuzejs (pa ceļam gan vēl paguvu iebraukt "Elkor Plaza" ievērtēt trīsriteņus un ziemas kombinezonus). Zariņu famīlija jau bija priekšā. Abi satraukti skraidīja pa muzeju, meklējot atbildes uz testa jautājumiem, jo, kā izrādījās, ekspozīcija kopš pēdējās vizītes muzejā bija pamainīta, par ko kontaktpersonas bija aizmirsušas pabrīdināt. Jauki! Es gan joprojām nebiju tikusi vaļā no man-vienalga stadijas. Tālab, kad Zariņš paziņoja, ka Lases k-dze vārot kafiju un tēju, gara acīm saskatīju gaismu tuneļa galā. Taču tad pie horizonta parādījās pirmā komanda...
Kopumā Motormuzejā tika pavadītas gandrīz 4h, kuras atceros visai miglaini, jo cilvēki nāca un gāja (gan dalībnieki, gan tūristi, gan vienkārši garāmgājēji). Kāds meklēja Oskaru, kāds - WC; kāds centās pierādīt, ka testa jautājumi sastādīti nepareizi; kāds interesējās, kas mēs īsti esam, ko dalām un kā var pieteikties sacensībām u.tml., taču gandrīz visus interesēja, cikos īsti viņi ienākuši muzejā (dārgie draugi, ja nolikumā ir rakstīts, ka komandu obligātajā ekipējumā jābūt laika mērīšanas ierīcei, tad tā ir arī jāizmanto, nevis jānēsā līdzi kā glīts aksesuārs!). Visa starpā paguvu arī uzsist klaču ar bijušo skolasbiedreni, kuru nebiju redzējusi 11 gadus, un Zariņiem. Ar otrajiem mēs runājām gan par mēteļiem (tagad es zinu, kur var nopirkt kolosālus rudens un ziemas mēteļus par demokrātisku cenu), bērniem un, protams... VĒJBAKĀM... :))
Ņemot vērā, ka detalizēta instruktāža par aktivitātēm konkrētajā kontrolpunktā man netika sniegta, pamanījos pielaist arī dažas kļūdas: vienai komandai aizmirsu iedot skoču RAFa dizaina uzlabošanai, vienai pie iziešanas neiedevu škrobļa burtus (vismaz man tā šķiet), dažas komandas maldināju, norādot, ka RAFa uzdevums jāpilda līdz finišam, lai gan to vajadzēja izdarīt līdz nākamajam kontrolpunktam... Īsāk sakot - kļūdas atzīstu, lūdzu piedošanu. Āmen! :))
Kad pēdējā komanda no Motormuzeja tika aizvadīta, saņēmu partijas uzdevumu nogādāt Ramūnu uz nākamo kontrolpunktu. Veiksmīgi atradām brīvu bezmaksas autostāvvietu pie vecā labā Anatomikuma. Ieskatoties sistēmā, Ramūns konstatēja, ka mums vēl ir vismaz 1h laika, jo no Dārziņu KP nav izgājusi vēl neviena (!) komanda. Tā nu jaunēklis aizdevās uz biroju brokastīs un ģenerēt burtu virknes Morzes uzdevumam. Es paliku auto lasīt žurnālu. Izlasīju gan tikai pāris rindkopas, jo, kad sapratu, ka kaut kur kabatā zvana telefons, izrādījās, ka skatos joprojām uz to pašu rindkopu, kuru lasīju pēdējo. Pirms pusstundas... :))
Zvanīja cienītais - esot darbu beidzis, tālab dodas Anatomikuma virzienā. Pēc aptuveni 15min viņam izdevās mani pamodināt. Vēlreiz! :)) Uzsitām klaču (centrālā tēma - protams, VĒJBAKAS). Zvans Ramūnam - pirmās komandas veiksmīgi sasniegušas LU KP, kas nozīmē, ka jāmet kājas pār pleciem un jāskrien uz kuģīšu piestātni.
KP ierodamies gandrīz vienlaikus ar Ramūnu. Nav labi. Nepavisam nav labi! Ramūna glaunā tačskrīna klausule burtiski pirms 10min ļāvusies aktam ar grīdu, tālab tagad ekrāns vairs nav labi pārskatāms, turklāt pirkstos duras sīkās stikla lauskas (saprotu, ka Samsung Galaxy vairs negribu - labāk kādu Nokia slaideri). Taču jaunēklis ir noskaņots optimistiski un pirmās komandas tiek sagaidītas un pavadītas uz finišu veiksmīgi.
Saulē kļūst silti un labi. Sāku nožēlot, ka nav paķērusies līdzi kāda sega vai lielāka jaka - varētu turpat zālītē likties uz auss. Cīnīties ar miegu palīdz vien komandu radošā pieeja uzdevumam, jo lukturītis ir tikai viens. Uz visiem. Tad nu Morzes kodā šifrētā ziņojuma pārraidei no viena pilsētas kanāla krasta uz otru tiek izmantotas ārkārtīgi interesantas metodes. Vieni vicina rokas, citi kājas. Kāds tupjas, kāds klanās. Īsti fizkultūrieši, vai zinies! :))
Šķiet, šī atrakcija uzjautrina arī kāziniekus un viņu viesus, kuri, kā pēcāk noskaidrojās, prot ne vien pucēties un bļaut "Rūgts!" krievu valodā, bet arī piestrādā par cūkām (plastmasas glāzes, no kurām tika malkots šampanietis, visi draudzīgi sameta tuvējos krūmos).
Pēkšņi pār mūsu galvām savelkas draudīgi lietus mākoņi. Jā! Ir! Pāris piles transformējas īstā lietusgāzē. Bet lietussargu ta` nav! Toties ir fotoaparāts, ar kuru piefiksēt no izmirkušajām lapām - kura komanda kādu šifru ir sūtījusi.
Ramūna klausule sāk uzvesties dīvaini. Laime, ka cienītajam ir puslīdz normāls telefons, no kura iespējams piekļūt i-netam. Tātad - stresa nav! Turpinām "baudīt" lietu!
Pēc lietus kļūst nedaudz neomulīgi, jo jakas slapjas, bet saule devusies labāku medību lauku meklējumos. Sāk klabēt zobi, tālab cenšamies "vingrot" dalībniekiem līdzi. :)) Tiesa, no tā siltāk nepaliek, tālab turpat vai katrā garāmgājējā ar papīra lapu rokās cenšamies saskatīt dalībniekus. Laiks, kā par spīti, velkas aizvien lēnāk un lēnāk. Kad esmu pārliecināta - atlicis sagaidīt vien 2 komandas, Ramūns krata galvu - nekā! Esot vēl 7! Ņemot vērā katras konkrētās komandas kustības laiku no punkta uz punktu, tiek aprēķināts, ka mums kanālmalā jāsalst vēl vismaz stunda, kamēr pirmās cik tur komandas jau čilo siltumā! Jēziņ...
Sevis žēlošana mijas ar sevis šaustīšanu par to, ka no rīta steigā aizmirsies paķert termosu ar karstu tēju, jo tuvējā "Narvessen" karsto dzērienu aparāts ir sabojājies. Ieslēdzas arī praktiskā latvieša sindroms - žēl maksāt par tēju 0,30Ls, ja reāli tās pašizmaksa ir labākajā gadījumā 0,05Ls (skopule, ne?!).
Arī Māte Daba sāk vicināt dūri. Krūmos līst neriskēju. Turpat blakus esošā LU Bioloģijas fakultāte savukārt konkrētajā brīdī šķiet ārprātīgi tālu (saprotu - ja aiziešu, atpakaļ pilnīgi noteikti neatnākšu, jo gribēsies pēc iespējas ātrāk tikt mājās).
Kad pēdējā komanda veiksmīgi aizvadīta, cienītais izlemj mīties uz mājām cept pelmeņus (nodevējs!). Mēs ar Ramūnu teciņiem vien jožam uz Kongresu namu (Ramūns nav paguvis nobalsot) un tad uz auto. Esmu tik ļoti pārsalusi, ka zobs uz zoba vairs neturas. Pie dzīvības tur vien apziņa, ka finišs ir jau ar roku sasniedzams, kur dabūšu siltu tēju un pusdienvakariņas, bet auto ir jaudīgs kondicionieris (kurš, par laimi, neraugoties uz vasaras sezonā gūto saules dūrienu, nav aizmirsis, ka spēj ražot arī silto gaisu). :))
Lai vai kā - nepilnas 10min ceļā, un esam Pastnieka "mājās". Aleluja!
Drīz pēc mums finišā ierodas komanda, kuru aizvadījām no pēdējā KP kā pēdējos. Man acis kubā. Kā?! Turklāt viņi nebūt nav pēdējie. Trasē ir vēl vismaz 5 komandas, no kurām 2 ir Valdats & Co jebšu "Možums" un "Čiekuri", kuri, kā baumo, izbaudot pasākumu, tālab īpaši nesteidzoties. :))
Saņemu īsziņu no cienītā - esot aizgājis ciemos pie kaimiņiem (nodevējs kubā!).
Kad veiksmīgi finišējušas visas komandas, sākas pēdējo datu apkopošana, RAF "skaistumkonkursa" balsu skaitīšana, balvu šķirošana un diplomu rakstīšana (man tā arī nekļuva skaidrs, kā pareizi datīvā lokās uzvārds Poga vīriešu dzimtes pārstāvim - Pogam vai Pogai?!). Baumo, ka 1.vietu ieguvusi komanda NPK, kura gribējusi jau sen doties mājās, bla-bla-bla..., bet palikusi bla-bla-bla... Un, lai arī man ir iestājusies konkrēta man-vienalga-viss stadija, iekšēji priecājos, ka kādam uzsmaidījusi tik negaidīta veiksme.
Ovācijas. Balvas. Kūkas. Kūkas. Un atkal kūkas.
Kontrolzvans mātei. Mazajam bērnam beigušies pamperi. Cerība nokļūt mājās, savā gultā pēc iespējas ātrāk pāris sekunžu laikā tiek aizskalota podā, ierakta zemē, izmesta mēslainē (kas nu kuram tuvāks)...
Ja nu kādu tas interesē - mājās biju vēlu, gulēt aizgāju vēl vēlāk, turklāt nākamajā rītā man neviens neļāva izgulēties. Aiznākamajā rītā tāpat. Tālab tagad sirgstu ar mani-neviens-nemīl-un-neciena sindromu un naivi ceru, ka n-tajām slapjā jakā un aukstumā pavadītajām stundām kanālmalā seku nebūs; ka šķaudīšanas rūķītis nepaaicinās ciemos arī puņķu un klepus rūķīšus...
Last edited by Bi-bi at 2011-09-19 21:39
-
s3ped (136.14)
Atbildot visiem (136.13)
2011. gada 20 September, 10:09
Vispirms jau jāsaka milzīgs paldies organizatoriem no Resno lāču komandas par superīgo pasākumu!!!
Piedalījāmies pirmoreiz, un vispār līdz šim orientēšanās sacensībās piedalījāmies tikai pāris reizes ar auto. To, kā pasākums noritēs, mēģinājām saprast no iepriekšējā gada rezultātiem. Pēdējā brīdī trešais komandas dalībnieks pārdomāja, bet vienam no lāčiem sporta traumas dēļ maksimālais pārvietošanas ātrums bija 2.5km/h, līdz ar to sākums bija daudzsološs un tika uzstādīts mērķis - nepalikt pēdējā vietā! :)
To, ka ir svarīgs komandas darbs, sapratām jau pildot pirmo uzdevumu… viens lācis kliboja pa azimutu ar karti un rādīja ar pirkstu uz potenciālajām uzdevumu atrašanās vietām, bet otrais lācis skrēja zigzagā no koka uz koku. Šī "efektīvā" metode tika izmantota arī turpmāk… :D
Braucot tramvajā, mēģinām tikt galā ar pirmo aploksni. Man uz brīdi iestājas šoks, jo vispār nesaprotu, kas jādara, bet kaut kā tiekam galā un burtus/ ciparus uz kartes saliekam pareizi.
Motomuzejā viens lācis gandrīz spiedz no sajūsmas, jo kaut kas tāds nebija gaidīts. Pamanīju tekstā kaut ko par 60 min un neizlasot līdz galam, secinu, ka ir jāiekļaujas stundā. Protams, sākuma laiks netiek piefiksēts :D Pirmās 15 min klejojām pa muzeju, sajūsminājāmies par eksponātiem un atrodam tikai pāris atbildes. Sameklējam Oskaru, te uzrodas viens konsultants, kurš ļoti vēlas nodemonstrēt savas zināšanas auto jomā un pats šo to pasaka priekšā… ko darīt, pierakstījām. :) Dubultprieks par iegūtajām tiesībām, vismaz vienam no lāčiem, kurš ar CSN ir uz 'Jūs'. Pēc tam atrodam vēl pāris atbildes uz testa jautājumiem, liekas, ka laiks iet uz beigām, šo to ātri atrodam internetā un dodamies prom, kā vēlāk secinājām, 15 min ātrāk. Toties paspējām uz autobusu tieši laikā.
Autobusā kaut ko sameistarot nebija viegli, pilns ar cilvēkiem, divreiz kontrole. Ir aizdomas, ka ir jāizgriež lielākus riteņus, bet nekā apaļā lāčiem nav, tikai līmes zīmuļa vāciņš, savukārt, ar acumēru ir tā kā ir. Izdevās kaut kādus rezerves riteņus uzmontēt, mūsu varenais autobuss noripo lejā un tikai ar trešo mēģinājumu pārvar dēļu savienojuma vietu, uzreiz pēc tam arī apstājoties. Nezinājām arī to, ka laiks tur uz vietas netiek skaitīts, tāpēc izlēmām, ka meistarot papildus riteņus laika ziņā nav izdevīgi. Turklāt mūs vājā uzmācīgā ideja, ka jāpaspēj uz autobusu no Dārziņiem. Paspējām arī!!! Iekāpjot, izlasījām uzdevumu un nākamajā pieturā kāpām ārā :D Izstaigājām Dārziņus un nonācām šajā pieturā vēlreiz.
Visas Rīgas ūdenskrātuves jau ir zināmas, problēmas ar nākamā KP identificēšanu nerodas. Izzvejojām vienu pudeli, pēc tam nāca apgaismība, ka vajadzēja izmantot savādāku metodi, bet tās labākās idejas vienmēr nāk par vēlu.
Koks atpazīšanās uzdevums - tas ir vāks. Uzdevuma ideja un vieta ir lieliska, bet mums visas liepas un kļavas izskatās vienādas. Spriežam, ka jādodas uzreiz tālāk, tomēr izstaigājām visu parku. Ar Morzes kodu vienīgā problēma - kāzinieki ir nobloķējuši izeju no piestātnes un lācis nevarēja tikt uz pretējo krastu.
Izlasot pēdējo uzdevumu, saprotu, ka tikt līdz finišam būtu kā sapņa piepildījums. Gaidot uzdevumā norādīto transportu Elizabetes ielā, mēģinām kartē saprast, kur būs jābrauc tālāk un tā arī soli pa solim nonākam līdz ļoti loģiskai finiša vieta. Beigās aizbraucam ar pirmo transportu kurš pienāk un tad vēl pāris pieturas ar tro. Nav ne mazākās nojausmas, vai esam priekšā vai iedzinējos. Tuvojoties pastnieka mājai, gandrīz pagājām garām, jo vieta izskatījās aizdomīgi tukša. Pamanījām, ka kāds māj ar roku, tad gājām iekšā. Uz vietas tikai pāris komandas, diezgan sirreālas sajūtas. Pēc ~2.5 stundām ballītes beigas tā arī nesagaidījām un devāmies uz mājam :)
Rezultāts pārsteidza, joprojām nesaprotu, kā izdevās iekļūt 10-kā. Mērķis sasniegts ar uzviju, Resnie lāči noteikti piedalīsies arī turpmāk! Paldies :)
-
Ilze (Tā kā tā) (136.15)
Atbildot visiem (136.14)
2011. gada 22 September, 16:09
Paldies enkuriešiem par labo pasākumu un ieguldīto darbu. Man jau liekas, ka pastnieks var mēģināt salaist vis kaut ko dēlī, bet ideju un lielisko izpildījumu Jums sačakarēt neizdodas un pastniekam līdzi just un doties palīgā gribas atkal un atkal.
Šogad notika konceptuāla komandas sastāva maiņa, kam sekoja arī nosaukuma maiņa, bet rudens, septembris, sestdiena, agrs rīts un māsa komandā ir nemainīgas vērtības. Šoreiz no mainīgajām vērtībām bija lietus, kuru nekad pastniekā nebiju dabūjusi, zemās grīdas tramvajs, kurā iekāpu pirmo reiz mūžā, un Māra, kura pastnieku izdzīvoja pirmoreiz.
Jāatzīmē, ka šogad sakarā ar īslaicīgi trimdu un tai sekojošu velo sezonas atklāšanu pastkartes biju sūtījusi vairāk reižu kā braukusi Rīgas sabiedriskajā transportā. Tas mani darīja nedaudz tramīgu, pāris dienas pirms pasākuma uz ielas ieraugot autobusa maršrutus, par kuriem man nebija ne jausmas. Beigās gan izrādījās, ka man nebija jausmas arī par 15., 18. un 31. autobusa līnijām, tad nu ilūziju par sab. transporta pārzināšanu nākotnē jāatmet jau laicīgi.
Viena no lietām, kas raksturo pastnieku – visu laiku ir ko darīt. Arī šoreiz. Bija jālasa, jāskatās apkārt, jākrāso, jāmeklē atšķirības vai jādomā ielu nosaukumi. Lēnai siermaizei ar tēju īsti laika nepietika.
Čiekurkalnā gribējās sīkākas detaļas un ne tik acīmredzamus objektus, savukārt atšķirību meklēšanā gan mums gribējās otrādāk, jo 20-to atšķirību mēs meklējām pēdējās 15 min, bet tā arī neatradām. Motora muzejs bija caurcaurēm lielisks – gan ar velo tiesībām, gan rūpīgi paslēptajiem jautājumiem. Un tie Dārziņi! Es gan sestdienā apgalvoju, ka pirmo reizi biju Dārziņos, bet laikam jau tā nebija taisnība. Korektāk būtu teikt, ka nekad nebiju gājusi pa Ābeļu, Cidoniju, Sakņu, Pieneņu un kādām vēl tur ielām. Un jāatzīmē, ka daudzie sludinājumu stabi vien ir īstens pilsētvides šarms, kuru tāpat vien neizbaudīsi. Ja vēl tur salīmē tādus sludinājumus...
Varbūt makšķerēšanā pēc punktiem mūsu komandai nebija tik lielisks rezultāts, toties gribas cerēt, ka ne tikai es uzskatu- mūsu komanda no Ķengaraga dīķa izvilka vērtīgāko no iespējām. – Mani. :) Likās, ka būs baigā bēda ar slapjajām kājām, bet pēc salīšanas centra parku dendroloģiskajā pastaigā tas tāds sīkums vien likās. Kaut kas ar tiem kokiem un kartēm nebija īsti, toties Morzes kods bija varen smieklīgs.
Kas šoreiz likās uzlabojams – ja pēc pirmā uzdevuma nokavēji pirmo 11.tramvaju, kas devās Mežaparka virzienā, tas automātiski ierindoja Tevi tajos, kas nokavēs sekojošo 21.autobusu un pēcāk arī 15. Tiesa, beigu uzdevums ar uzviju priecēja dažādos maršrutus alkstošās sirdis. :)
Ak, jā, paldies rīta tehniskajam konsultantam Sapnim, bez kura mēs nezinātu transporta sarakstus, un draudzīgajai komandai, ar kuru tik jauki pavadījām kopā vairāk kā pusi dienas.
Un gala kafejnīca pārspēja visas ekspektācijas!
Tiekamies nākamgad!
Ilze (Tā kā tā)
-
gincha (136.16)
Atbildot visiem (136.15)
2011. gada 23 September, 10:09
Lasu komentārus un domāju, ka laikam jau arī man kautkas jāuzraksta.
Pastniekā NPK piedalās trešo reizi, iepriekšējo gadu ieguvām 18 vietu no 30 un pirmajā reizē 20 no 28. Iepriekšējie rezultāti nebija diezko iepriecinoši, bet man bija sajūta, ka šo sacensību formātu mūsu komandai vajadzētu pārkost un tikt top10, bet ja paveicas tad top6. Ar tādu mērķi arī startējām. Komandā bez manas sieviņas Maritas mums pievienojās viesmāksliniece Ilze.
Rīts iesākās ar veiklu skrējienu uz mājai tuvējo iecirkni nobalsot un pēc tam uz tuvējo pieturu, lai dotos uz Miera ielu. Ierodoties galā brīnos, ka dalībnieki ļoti kārtīgi veido iespaidīgu rindu pie reģistrācijas. Stājamies galā. Nolemju, ka būtu īstais laiks pabrokastot, jo pēc tam paredzeu, ka laika ēst nebūs. Izvelku termosu un siermaizītes par ko saņemu dzēlīgas piezīmes no apkārtējiem. Bet nu paši vainīgi, ka nejaudā uzsmērēt sev maizīti. Paklačojamies un tepat jau starta instrukcija.
Pirmais uzdevums tiešām diezgan vienkāršs, skatos kur lielāks bariņš ar cilvēkiem, pie tā koka pieskrienu. Diezgan veikli savācam visas vērtības, izņemot vienu, kuru komandai sadaloties tomēr atrodam. Pie tiesnešiem pasakām kontrolciparu, kurš izrādās pareizs un saņemam aploksni. Čiekurkalns. Ilze saka, ka jābrauc ar 11. tramvaju līdz Brīvībenei un tad pārsēzoties 6 tajā līdz Čiekurkalnam. Aizskrienam līdz pieturai un uzreiz nāk arī tramvajs. Lecam iekšā, un redzam, kā pieturā pieskrien citas komandas. Priecīgi pamājam viņām, jo liekas, ka esam baigie varoņi paspējot uz tramvaju. Artūrs no Normundiem man gan ar pirkstu rāda, ka jābrauc uz otru pusi. Tad lasot vēlreiz uzdevumu un noorientējoties telpā saprotam, ka laikam taisnība vien būs Arturam un braucot apkārt nekas labs nesanāks. Lecam no tramvaja ārā un ejam uz ielas pretējo pieturu gaidīt pretējā virziena transportlīdzekli.
Braucam atpakaļ un pareizajā pieturā, protams, iebrist iekšā daudzas komandas, bet līderi jau noteikti ķemmē Čiekurkalnu. Tramvajā sazīmējam kvadrātus, bet par burtiem īstas skaidrības nav. Man loģika saka, ka jāliek Č D E Ē F G Ģ, bet tas ir tikai minējums, konsultējos ar apkartējām komandām. Izrādas, ka tām viss skaidrs - nu Č I E K U R S taču. Paldies!
Izkāpjot no tramvaja, Ilze nofočē bildes un sadalam kā kurš ies. Tomēr fotogrāfijas izrādās pārāk nekvalitatīvas un Ilze neko neatrod. Satiekamies pēc pāris kvartāliem. Mums jau atrastas 3 bildes. Izstaigājuši lielāko daļu, iegūstam kādas 8 bildes un tad satiekam Normundu (no Normundu komandas, protams). Nolemjam salīdzināties un apmainīties ar trūkstošajām bildēm. Kad satiekam Normunda pārējo komandu, izrādās, ka viņi palaiduši garām vienu bildi, mēs trīs. Pietrūkst viena, kuru par laimi ātri atrodas turpat pie finiša. Un vēl izrādās, ka Normundi gribējuši numurēt kvadrātus tāpat kā mēs sākumā. Tomēr versija par Č I E K U R S visiem patīk labāk un pie tā arī pieturamies.
Dabūjam atšķirību lapeli. Skrienot uz 6. tramvaju, kuru paspējam noķert aiz astes un ielekt pēdēja brīdī, un paša tramvajā risinām atšķirību uzdevumu. Te ļoti palīdz tas, ka esam divas komandas kopā, jo varam salikt bilžu lapas kopā, tās nav jāšķirsta. Līdz Motormuzejam atrodam 19 atšķirības.
Motormuzejā pieeju visam racionāli, ekspozīciju redzu vien garāmejot, pārsvarā esmu iegrimis uzdevumu lapiņā vai lasot uzrakstus pie eksponātiem. Sākums grūts - pēc 15 minūtēm mums ir tikai 3 atbildes. Tomēr vēlāk jau mazliet sāk sanākt, pēc pusstundas jau ir kādas 10 atbildes. Piedāvāju dažām komandām mainīties ar atbildēm, lai tā lieta raitāk ietu uz priekšu. Dažas piekrīt dažas nē. Bet iegūstam vēl pāris atbildes. Palikušas vēl 20 minūtes, kuras veltam lai izpildītu velotiesību testu. Uz eksāmenu telpu dodamies mēs ar Maritu un Ilze paliek ekspozīcijā meklēt vēl dažas atbildes. Testu izpildam veikli, paliek vēl pāris minūtes lai noapaļotos ar dažām atbildēm, iesniedzam un dodamies tālāk.
Pēc 10 minūtēm pienāk autobuss uz Dārziņiem. Piebāzsts pilns ar komandām, kuras visas mēģina uzbūvēt RAF autobusiņus. Mums veikli rodas vīzija, ka jābūt kustīgiem, ripojošiem riteņiem. Griežam nost RAF modelītiem. Kā nogriezts pirmais ritenis, Marita atrod aploksnē lielo kartona gabalu, un top skaidrs, ka riteņi jāgriež no tā. Lipinām mazo RAF ritentiņu atpakaļ. Bakstam caurumus kartonā (un pirkstos), griežam, līmējam, krāsojam. Pēkšņi - kontrole! Bāc, es tak neatceros, vai nopīkstināju, drošības pēc nopīkstu vēlreiz (jo stāvam tieši pie pīkstuļa). Kontrole to redz un saka, ka jāmaksā sods. Es saku, ka tā biļete ir 24h un man nav iemesla viņu nepīkstināt, vienkārši neatceros, vai to izdarīju vai nē. Viņa grib pārbaudīt. Kamēr viņa pārbauda, es atgriežos pie RAF modelīša, jo tas tagad man ir daudz svarīgāk par kaut kādu kontroli. Tā arī nesapratu, kur tā kntrole tālāk palika, bet ar mani viņa vairs nerunāja un sodu nesamaksāju.
Ieskrienam Darziņu vasarnīcā, izbraucam testa braucienu - ripo. Citām komandām - neripo un mēs jau jūtamies kā uzvarētāji. Pienāk mūsu kārta ripināties - aizbraucam līdz pat rampas galam! Uzvara. Esam pirmā komanda, kura to paveikusi. Tiesneši runā, ka tas ir maksimums un visām komandām, kuras sasniegušas zālīti būs maksimālais (vienāds) rezultāts. Saņemam nākamo aploksnīti un dodamies prom.
Uzdevums ar sludinājumiem kļūst par manu mīļāko dienas uzdevumu. Ātri aptveram, kā jālasa sludinājumi, dodamies no viena staba pie nākamā, es šifrēju un skrienu, Ilze lasa tekstu un smejas par sludinājuma jēgu. Marita atcerās un reizēm pieraksta to, ko saku. Šķiet, ka šo uzdevumu izpildam triecientempā. Esam pie finiša, ātri izlasām un skrienam uz tuvējo pieturu, kur uzreiz nāk autobuss. Bet diemžēl autobuss nogriežas no šosejas. Ātri aptveram, kas tas ir par maršrutu, nolemjam braukt vēl uz priekšu, un tad iet pāris kvartālus kājām. Ar mums kopā vēl kādas 5 komandas. Atrodam gandrīz visus ezerus, izņemot to vienu uz kuru braucam. Pa ceļam prasam vietējiem - šie neko nezina, bet kas vēl sliktāk - neviens mani nesaprot, apkārt krievi, vieni vienīgi krievi!
Pie dīķa satiekam Artūru, kurš uzdevumu jau izpildījis (braucis ar nākamo autobusu, kurš nāca pareizi, paspēja ātrāk par mums un vēl izpildīja uzdevumu) un pasaka mums pareizo atbildi. Pie dīķa jāgaida rindā, te palaižam bariņu ar līderu komandām. Makšķerēšana kļūst par nervus kutinošu nodarbi, jo kāds saka, cik sekundes palikušas, cits "uzmundrina" speciāli kāpinot stresu. Beigu beigās izvelkam maksimumu ar nieka 5 sekunžu rezervi.
Ejot prom gadās divas ķibeles - Marita uz kādas bedres sastiepj kājas dzīslas pie potītes, kuras turpina sāpēt līdz pat finišam un mūsu aploksnē nav ielikta mazā lapiņa ar norādi, ko darīt tālāk. Par laimi es biju pamanījis pie citām komadnām, ka šāda lapiņa eksistē. Tādēļ griezāmies apkārt un devāmies vēlreiz pie tiesnešiem. Par to izpelnamies -2 minūtes bonusu. Godīgi. Paldies!
Ielas sākam risināt jau pieturā, jo man skaidrs, ka visas nepaspēsim. Tramvajs tukšs, sasēžamies pareizi, lai visiem ērti un veikli rakstam ielas. Līdz ārā kāpšanai ir sarakstītas kādas 30-40 ielas. Izkāpjam un vēl mazliet pameklējam, bet es skubinu meitenes mest mieru, jo tagad patērējam vairāk laika risinot uzdevumu, nekā iegūstam par pareizām atbildēm (tak tikai 20 sekundes par pareizu ielu!).
Skrienam uz LU, jo paiet Marita nevar - sāp kāja, bet ja skrien ir ok, jo izstrādājas vairāk adrenalīna, kurš palīdz nejust sāpes. Saņemam uzdevumu un Marita uzreiz zina, kur atrodas Ginka koks. Atzīmējam kartē un atbildēs. Liekas, ka šis uzdevums visvairāk patika Maritai, kura spiedza aiz sajūsmas atrodot valrieksta koku ar visiem riekstiem. Nelaime tik tāda, ka, piemēram, tie riekstkoki bija veselos divos punktos. Tomēr kopumā uzdevums manuprāt mums iet uz priešu un risinās diezgan veikli. Panākam vēl vienu komandu. Bet par to, vai var atbildēs būt 2 burti, prasām tiesnešiem pie Brīvostas pārvaldes, bet šie īsti nezina. Tomēr kautkur noskaidrojas, ka nē. Kautko izsvītrojam laukā, kautko piezīmējam klāt, jo 3 atbildes mums nebija.
Morzas koda lukturītis aizņemts, tādēļ veikli izdomājam savu kodu shēmu. Es rādu, meitenes pieraksta, ātri un bez sāpēm. Saņemam nākamo uzdevumu un esam pārsteigti, ka tas jau ir finiša uzdevums. Aizskrienam uz parka soliņu apsēsties un padomāt. Lasam karti un bīdamies pa to turp un atpakaļ, bet tālāk par 4to punktu netiekam, nesakrīt un viss. Pēc pusstundas nolemjam uzzvanīt Arturam no Normundu komandas. Likās, ka šie jau finišā, bet izrādās sēž uz Mākslas muzeja trepītēm un mēģina atkost uzdevumu. Aizcilpojam līdz viņiem, jo 6 galvas gudrākas par trim. Sadalam pienākumus - Marita ar Normundu sāk likt kopā Škrobli, bet es ar Ilzi un otru Normundu turpinām sabiedriskā transporta mistēriju. Bet joprojām īsti neveicas. Sākums tagad ir skaidrs, bet pie 6tā punkta nonākam atkal bezizejā. Paskatoties debesīs kļūst skaidrs, ka drīz līs, nolemjam nemērcēt kartes un dodamies pāri ielai uz kafejnīcu. Par laimi mūs tur ārā nemet, turpinām risināt uzdevummu. Man rodas ideja, ka ja nevaram tikt galā ar sākumu, tad jāsāk no beigām. Uzdevuma beigās ir sasaiste starp trolejbusa galapunktu un tramvaju. Tramvaja līnijas nav īpaši daudz, un trolejbusu galapunkti arī pārskatāms skaits. Atveram Rīgas Satiksmes sarakstu weblapu un skaitam pieturas no galapunktiem. Pie 5. maršruta - 6tā pietura 'Miera iela'. Ideāli - tur ir gan tramvajs, gan tuvu starta vietai. Bet vai tur ir kads krodziņš? Īsti pārliecības nav, bet tā kā tas ir vienīgais variants un domāt variantus ir maigi sakot jau piegriezies, nolemjam doties uz Miera un Brīvības ielu stūri.
Tuvojamies, ejam iekšā... un IR! Prieks un laime pilnīga! Esam ieradušies kā sestā komanda. Uzēdam pusdienas/vakariņas. Sarunās saprotam, ka esam kādas 20-40 minūtes aiz līderiem, domājam, cik daudz būs pareizas atbildes un vai ar to pietiks, lai būtu uz ko cerēt. Saprotam, ka ja gaidīsim līdz beigām, tas būs ilgi.
Pēc ēšanas izdomāju aizbraukt līdz mājām pēc dēla un tad braukt atpakaļ. Un labi vien bija, ka tā darījām! Jo mums tika veselas 2 (!) kūkas. Viena par uzvaru škroblē, par ko man milzīgs prieks, jo arī pagajušo gadu novinnējām uzvaru papildspēlē Trumpe. Un otra par absolūti necerēto pirmo vietu. Prieks un laime pilnīga! Likās, ka pēdējais uzdevumus, kura risināšanai un braukšanai atvēlējām gandrīz 2 stundas mūs būs iegāzis. Bet tomēr nē, uzdevumos sakrātās pareizās atbildes mums deva pietiekami daudz bonusus.
Milzīgs paldies organizatoriem par lieliskajiem uzdevumiem un saturīgi pavadītu dienu. Paldies par garšīgo kūku un kēksu. Paldies nezinājamai komandai par hintu Čiekurkalna posmā un paldies Normundu komanda, ar kuru mēs sadarbojāmies vairākos posmos.
Ceram tikties arī nākamgad!
