Draudzīgā entuziastu apvienība Enkurs

Lietotājvārds: Parole:

Info no twittera

Pastnieks meklē vēstuli VI

  • Sadams (136.1)
    Šeit ir iespēja uzdot jautājumus organizatoriem, kā arī diskutēt par tēmu "Pastnieks".
  • archa (136.2) Atbildot visiem (136.1)
    Nepieciešamais piederums: Pase ??? Vēlēt biju domājis iet kaut kad pa savam un uz savu galvu :)
  • archa (136.3) Atbildot archa (136.2)
    O... ideja - pie vēlēšanu iecirkņa čekpoints un tie kas nenobalso par Saskaņas Centru dabū -60 minūtes laikam :D
  • skai (136.4) Atbildot archa (136.2)
    jā, jautājums orgiem: cik noprotu pēc obligātā ekipējuma pases, tad speciāli nav jāceļas agrāk un jāiet uz iecirkni balsot, tas notiks spēles gaitā, ja?
  • Schmitz (136.5) Atbildot skai (136.4)
    Pase jau noder netikai, lai ietu uz vēlēšanam. Ja ir līdzi pase, tad var ceļot uz ārzemēm, reģistrēt laulību, ņemt kredītu, iestāties darbā utt. Iespēju daudz ko darīt ar pasi :) Un ja mēs esam viņu ierakstījuši pie obligātā ekipējuma, tad nekas cits neatliek, kā ņemt pasi vien līdzi!

    Pasākums notiek visu dienu un gan jau, ka atradīsiet 5min. lai veiktu pilsoņa pienākumu.
  • cielavinja (136.6) Atbildot visiem (136.5)
    Paldies par jauko pasākumu!

    Šogad pasākums likās mierīgs un bez steigas; mūsu komandai pat izdevās nekur nopietni neiesprūst, kas ir milzīgs panākums. Man personīgi patika uzdevums ar koku meklēšanu, lai arī, pēc komandas biedra vārdiem, karte esot bijusi kaut kāda greizā, norādot nepareizos ceļus un celiņus. Vai vēl kādam radās tāds pats priekšstats? Lieliska bija arī doma par sludinājumu stabiem. Savukārt mašīnīšu uzdevumā - lūdzu, turpmāk precīzāk noformulējiet to, kādus piederumus tad drīkst izmantot un norādiet dēļa slīpumu atbilstošu realitātei :P. Pilnībā pārtaisot mašīnīti stundas laikā mums to izdevās pārtaisīt no nebraucošas par braucošu, kā rezultātā noripojām 18 centimetrus!!

    Būtībā, ņemot vērā, ka šis jau ir sestais pasākums, ko rīko Enkurs, varu tikai izteikt komplimentus par to, ka uzdevumi kā parasti ir svaigi un neatkārtojas, dodot vietu negaidītības momentam. Kā vakar uzzinājām, esam ieguvuši 5. vietu!! Paldies, esam laimīgi un apmierināti, jo beidzot, BEIDZOT, esam ne tikai iekāpuši pirmajā desmitniekā (vienmēr palikām padsmitie), bet pat pirmajā pieciniekā!


    Ar cieņu,
    Katrīna
    adnamok anteiponen QQ* vārdā.

    ____
    *QQ = ku-kū!


  • Baltapoga (136.7) Atbildot visiem (136.6)
    Paldies arī par šī gada pasākumu! Kā vienmēr nervu kutinoši "pieskrējieni" uz jau gandrīz pieturu atstājušo sabtransu. Uzdevumi daudz un visādi, nācās arī karti atvērt, nedaudz paštukot, nedaudz dusmoties, bet pārsvarā priecāties par to, cik ļoti dažkārt nākas uzdevumu pildīt trīsreiz. Īpaši patika Dārziņu pastaiga ar super sludinājumiem un fināla uzdevums, kurā sanāca ielikt kloķi Supervaroņu komandai, yess! Kā arī komplimenti par jauko vietu, kurā čalojot ar komandām, kopumā pavadījām pie septiņām stundām.
    Par visu lielākais pārsteigums ir jauniegūtā riteņotāju apliecība, būs jāsāk vel čiveri lietot.
    Paldies visai enkuriešu komandai, nevaramsagaidītnākošoseptembri, garšo kūkas.

  • Bindons (136.8) Atbildot visiem (136.1)
    Nu tā. Atskaite no Ketonu komandas.

    Pirmkārt - paldies par jauko pasākumu!
    Cik nu man tā informācija ir bijusi, zināju, ka iepriekšējo gadu uzdevumi bijuši patīkami, interesanti, oriģināli. Tā arī bija šajā pasākumā. Dārziņu sludinājumi, koku atpazīšana, transportos pildāmie uzdevumi, u.c., neļāva atslābt nevienu mirkli, padarīja pasākumu piesātinātu. Sacesību gars arī neizpalika.
    Sākumā gan mums totāli negāja - izstaigājām Čiekurkalnu, taču vairākas fotogrāfijas tika palaistas garām. Tad nu prasījām padomu vietējiem, skraidījām, meklējām, līdz beidzot kaut kā nebūt tikām galā. Taču ātri vien mūs piemeklēja cita neveiksme - pakāsta uzdevumu lapiņa, kurā bija jāmeklē atšķirības. Neko darīt - 20 soda minūtes. Iespējams, ka vainīgs bija Bamšļa kungs. Tālāk - motormuzejs, kurā es biju 1. reizi! Beidzot! Tad autobusā uzmeistarotais automobīlis, kas vēlāk izrādījās gana labs, lai citi par viņu atdotu balsis (laikam muļķīgās fotogrāfijas, ar kurām tas tika aplīmēts ir pie vainas). Tālāk - Dārziņu posms - laika ziņā izdevās ļoti veiksmīgs - gan ātri pārvietojāmies, gan sludinājumi šifrējās itin naski. Koku uzdevums Rīgas centrā bija interesants, taču mēs viņu uzreiz neizpratām. Katrā vietā atzīmējām kādu koku, pat tad, kad tur nekas nebija. Tuvojoties beigām, gan nāca apskaidrība kas īsti jādara, un tad jau kaut ko pēc atmiņas sačinījām. Pēdējais uzdevums bija tāds, kādu es biju iedomājies visu pasākumu. Skrējām uz pieturu. Domājām gan pa ceļam skrienot, gan gaidot transportu, gan braucot transportā. Sanāca braukt ar kaut ko, kas pirmais piestāja, līdz inženieru ielai, un tad šortkatā ar 1. trolejbusu, līdz gala vieta tapa skaidra. Tad nu vairs neko negaidījām, bet paskrējām pēdējo gabalu pirms ''mājām, mīļajām mājām''. Diemžēl paspējām notīties pirms apbalvošanas, tāpēc paliekam neziņā, kā garšo izslavētā kūka, tāpēc atliek vien gaidīt nākamos pastnieka piedzīvojumus!
  • Drafts (136.9) Atbildot visiem (136.8)
    Sveiki!

    Iespaidi no Gentlemen's Club komandas:
    Pasākums, kā jau ierasts, dikti izdevies un vērtējams ar lielu + zīmi. Finišā arī uzrādītais augstvērtīgais rezultāts un izcīnītā vieta ļauj vaļu vēl pozitīvākām emocijām.
    Runājot par posmiem: Čieris bija gana interesants un liels bonus bija, ka viens no komandas dalībniekiem dzīvoja šajā rajonā. Motormuzejā prieks par iegūto riteņbraucēja apliecību un superīgo foto uz tās. Ar auto testu gan tik labi nevedās, bet Oscars to atspēkoja.
    Tālāk Dārziņi un sludinājumi bija dikti interesanti (cepums mums pienākas par to, ka brīdinājām organizatorus, ka sīkie finiša etapā bija karti saplēsuši ar nākamā punkta atrašanās vietu). Ar auto ieripināšanu galīgi nevedās un mūsu uzrādītais rezultāts (0 cm) gulstas šoreiz uz organizatoru pleciem, jo lapiņā laipas slīpums bija pilnīgi savādākā slīpumā attēlots nekā realitātē...
    Ķengaragā dīķi izmakšķerēts maksimums un pa vidu sekmīgi aiziets nobalsot par Nilu. Nezin kāpēc gan vienam no organizatoriem šis nepatikās un draudēja mūs izpeldināt dīķī :)
    Koku posmā īpaši neiespringām, jo komandas speciālisti visi kā viens izrādījās nožēlojami biologi. Ar morzas ābeci gan nekādas problēmas neradās un tad jau tālāk pēdējais posms ar sabiedriskajiem, kuru diemžēl nācās veikt realitātē nevis vienkārši ar kartes palīdzību atšifrēt finiša vietu un pa taisno doties uz to. Tā lūk ir, ka visiem komandā vēl kabatā 5tās nokias mētājās... :/
    Finiša vieta arī bija gana laba un vēlīnā maltīte mūsu kuņģiem dikti gāja pie sirds.

    Gaidam tad tik nākamo gadu un nākamo pasācienu!
  • Šis tekstiņš ir izdzēsts
  • Toms (136.11) Atbildot visiem (136.9)
    Arābu pensionāru īss ieskatas 17.septembra izklaidēs un sagatavošanās posmam šim svarīgajam notikumam.

    Komandu pieteicām ļoti pat laicīgi, taču jo tuvāk nāca starta diena, jo mazāk komandas dalībnieku kļuvām. Vispirms jau atkrita "īstens vīrietis" - viens no biedriem bija piemirsis savu kāzu jubileju, kas iekrita konkrētajā datumā. Pēdējā nedēļā nācās šķirties arī no vēl viena Arābu pensionāra - ģimenes apstākļu dēļ.

    Starta diena sākās visnotaļ trauksmaini. Modinātājs uzlikts uz plkst 6AM, taču pamostos tikai 7:15AM, kad dēls saka, ka viņam nepatīkot gulēt un pieprasa brīvdienu rīta multenes. Ceļos, grābju, rauju skrienu pa galvu pa kaklu, jo lai paspētu starta vietā laicīgi, jāizbrauc 7:27AM no mājai tuvējās Sabiedriskā transporta pieturas. Kamēr aunos un vācu pēdējos loriņus, sieva blašķē pat paspēj ieliet konjaku, lai varētu sasildīties nepieciešamības gadījumā (tomēr visu nedēļu netiku vaļā no iesnām un klepus) - tā nu ar obligātajiem piederumiem+brokastīm lidoju uz sabiedrisko. Paspēju laikā un starta vietā ierodos kā plānots.

    Sazvanos ar komandas biedru, kas dzīvo daudz daudz tuvāk. Tas vēl 8:00AM risina citu problēmu - 3x4 fotogrāfija tiek printēta no visnotaļ apšaubāmām skanētām bildēm :D Uz startu jams ierodas laicīgi un jau īsi pirms 9AM esam izstāvējuši rindu, apsveicinājušies ar orgiem, nomaksājuši dalību un saņēmuši intriģējošo starta uzdevumu.

    Noklausamies pēdējās instrukcijas, ieņemam zemo startu un aiziet tuvējā parkā iekšā. Pie aplokšņu dalīšanas ierodamies vieni no pirmajiem, bet izrādās, ka aritmētika nav mūsu stiprā pusē un tikai pēc vairākiem mēģinājumiem tiekam pie 1.uzdevuma. Čiekurkalns! Virziens un uzdevums skaidrs. Dodamies 11.tramvaja virzienā, kā lielākā daļa no komandām. Kāpjot Kazarmju ielas pieturā, izrādās ka daļa komandu jau priekšā - laikam Mēness ielas pietura tuvāk? Lai nu kā dalam kvadrantus un saliekam identifikatorus. Brauciens īss un mēs pat pamanamies izkāpt pieturu ātrāk - gribējās iesildīt kājas pirms skrējiena. heh, ar šo māņkustību no tramvaja "izvilinam" vēl vismaz 3-4 komandas. :)

    1.uzdevums - meklēšana sokas ok, bet pietrūkst, ka komandā esam divi vien. Tā nu riņķojam pa kvartālam vien, līdz sekmīgi nonākam 1KP. Ierodamies 10:20 un esam 12itie no 34. Sākums labs. Tā brīža līderiem Top.Id.Kl. zaudējam 19min. Taču arī pēdējai vietai esam priekšā pietiekami ~30min. Uzdevums nodots. Izrādās, ka viena kļūda tomēr pielaista. Interesants bija šī uzdevuma kļūdu sadalījums. Tā vien šķiet, ka 5 komandas nav zinājušas 7 burtu vārdu vai arī nepareizi numurējušas kvadrantus, bet 5 komandas (1 kļūda) ir kļūdījušās vienā un tanī pašā objektā nespējot to pareizi iedalīt kādā no četriem kvadrantiem.

    Saņemam aploksni ar uzdevumu un norādēm uz nākošo kontrolpunktu. Virziens un uzdevums skaidrs - Motormuzejs. Izvēlamies izmantot 2 sabiedriskos transportus 6tram+21aut. Izkāpjam pie Alfas, bet 21.autobuss ir aizgājis pirms 5min, bet nākošais pēc 25min :( Tantuks 6.tramvajā dievojās, ka 21.autobuss ejot pat brīvdienās ik pēc 5min, nu maksimums 15min. Nu neko darīt. Nolemjam, ka ceļš no Alfas līdz Motormuzejam ejot ar K2 ir veicams <20min. Dodamies! Pa cceļam, iestiprinamies, atsaucamies "dabas aicinājumam" un risinām meklējam pastnieku atšķirības. Pirmās 15 ātri dodas rokā, bet ar pārējām tā ir kā ir. Gala rezultātā tiek atrastas 19, uz ko bija spējīgas arī lielākā daļa pārējo komandu.

    2KP ierodamies 10:58 un esam 9 no 34 uz to brīdi. Ejot ar kājām ir izdevies apdzīt 3 komandas - ļoti labi :D No trim uzdevumiem izvēlamies vispirms kārtot Velobraucēja eksāmenu. Rezultāts=0 kļūdas un soda laiks. Dodamies iekšā pie eksponātiem un uzreiz pie "Oskara". Te nu itkā rūdīti ikdienas autobraucēji, bet ar auto tehnisko lietiņu atpazīšanu tā ir kā ir. Vienā komponentā tomēr kļūdāmies, bet ir ok. Nu kārta testam. Izejam 2 riņķus 2.stāvā un 1.pirmajā stāvā, kas mums dod precīzi 3 atbildes uz jautājumiem. Tātad jāmaina taktika. Nu izlasām jautājumu un dodamies atbildes virzienā, jo pa ceļam īsti nevarējām uzlasīt pareizās atbildes. Viss iet raitāk un neesam atraduši tikai 7 atbildes, kad kolēģis kaut ko atceras par 60min. Interesants moments, ka izejot ātrāk par 60min no Motormuzeja tiek saņemts soda laiks - jo Motormuzejā pavadītais laiks netiek skaitīts gala rezultātā. Tāda ķeršana uz uzmanību - mēs neuzķeramies. Tomēr nolemjam ļoti neuzkavēties, jo jāpaspēj uz sabierisko transportu, kas te bieži nekursē. Pēdējās 7 atbildes ievelkam uz dullo un pat 3 izdodas izvēlēties pareizi :D 12AM izejam no Motormuzeja kā 16 no 34. Veselas 7 komandas ir pasteigušās priekšā. Tie paši supervaroņi no ceha nr.11, kas ienāca kopā ar mums, aizsteidzās 20 min ātrāk un nopelnīja "sodu". Taču vislabāk šo niansi noteikumos šķiet izmantoja POGATĪMS, kas muzeju pameta vēl 15min vēlāk par mums, bet ar krietni mazāku kopējo soda laiku.

    Saņemam aploksni. Virziens skaidrs, bet uzdevums ne visai. Kā reiz tuvējai pieturai tuvojas 5.autobuss. Lecam iekšā. Ātri saprotam, ka līdz Abrenes ielai nav jēgas braukt un riskējam lekt ārā Ilūkstes ielā, lai pārsēstos uz 15. vai 31.autobusu. Izrādās, ka esam vienīgie no līdzbraucējiem, kas nolemj noriskēt. Risks attaisnojas, jo 15.autobuss pienāk tuvējā peiturā pēc nepilnām 5min. Lai nu kā - ceļā kopā pavadam 1:01 un 3KP ierodamies 1:01PM kā 9 no 34 - 7 komandas apsteigtas :D. No tiesneša saņemam aizrādījumu, ka auto bija jāgatavo pa ceļam, taču brīvdiena un labie laikapstākļi bija pamudinājuši daudzus dārziņu vasarniekus doties padarboties savos īpašumos - autobusā esam saspiedušies kā "siļķes mucā". Tomēr izdevās dabūt vietu (konduktora) un ķeramies klāt pie riteņu veidošanas, jo kā gan tas auto citādi kustēsies. Līdzās arī citas komandas darbojas. Tā kā nav informācijas par auto darboties spējas pārbaudes apstākļiem, tad izvēlamies salīdzinoši mazus ratus un fiksētu stiprinājuma vietu pie abām asīm. Izrādās, ka autiņi ar kustīgajiem ratiem un fiksētajām asīm bija mazāk veiktspējīgi - tātad piegājiens pareizs, bet nedaudz pievīla ratu izmērs... lai nu kā 27 soda minūtes un izejam kā 10 no 34.

    Saņemam aploksnes - šoreiz divas. Uzreiz nolemjam atvilkt elpu un atrisināt ezeru uzdevumu. Veicas ar 9/10. Pēdējo pat 1188 nebija spējīgi atbildēt pēc ~10min gaidīšanas, kamēr tika precizēta informācija - s****ais maksas serviss. :P Pēc tam uzreiz ķeramies klāt Dārziņu labirintam. Nedaudz pskrienam, tad aizšaujam vienā pagriezienā nepareizi un tālāk jau kopā ar vēl divām komandām ejam parastā solī. Rezultātā ierodamies autobusa pieturā tieši 2min par vēlu :( Grrr.... Nu neko darīt. Tuvojamies 4KP. Pa ceļam apmainamies ar informāciju ar konkurentiem par "nelaimīgo" ezeru. Interesanti, ka šie zināja, kurp jādodas uz nākošo kontrolpunktu, bet nezināja, kur atrodas šis ezers :D Lai nu kā, no šīs apmaiņas rezultātā neko neiegūstam, jo nosaukumu mums viņi pateikt nevar, skatoties pat 4 dažādās kartēs.

    4KP - ierodamies kā 10 no 34 plkst 2:41PM. Dārziņu labirinti un pārbrauciens ir prasījis 1:21. Reģistrējamies, saņemam kārtējos burtiņus un ejam makšķerēt. Kolēģis savāc max punktus. Izmantojam izdevību un ieskrienam tuvējā skolā nobalsot. Šī aktivitāte gan mums maksāja tramvaja nokavēšanu. Neko darīt. Tā kā līdz nākošajam vēl jāgaida, tad ieejam tuvējā MEGO uztankoties un dodamies uz Tram pieturu, lai sāktu pildīt Jaukto ielu uzdevumu. UN TE PAJUKA VISS LĪDZ ŠIM PAVEIKTAS!!! :D Pēkšņi kolēģis atskārst, ka ir pazaudēts futlāris ar burtiņiem. Savā "stulbumā" nolemjam, ka jādodas pakaļ. Galīgi aizmirsām, ka tas ir atsevišķas ieskaites uzdevums. Kolēģis izskrien aplīti līdz 4KP, vēlēšanu iecirknim un Mego - nesekmīgi. Esam palaiduši garām 2 tram un nedaudz saskumuši dodamies tālāk. Pārbrauciens no 4KP līdz LU prasa kopā 1:06. Jāatzīmē, ka te tiek zaudētas tieši 30min :( un TOP10 finišā. Pa ceļam esam pamanījušies sarakstīt 41 ielu nosaukumu. Labākais rezultāts ir bijis 46 - daudz neatpaliekam.

    5KP - ierodamies 3:52PM kā 13 no 34. Esam palaiduši garām 3 komandas, bet laika zaudējums (~30min) tomēr ir sāpīgāks. Saņemam "pirmos" 5 burtiņus. Saņemam arī aploksni ar uzdevumu un nākošā KP atrašanās vietas aprakstu. Virziens un uzdevums skaidrs. Dodamies ceļā. Uzdevums tiešām interesants. Pētām lapas, bet jau pēc pāris pirmajiem kokiem ir skaidrs, ka nebūs viegli - daudz tukšu vietu un daudz ļoti, ļoti līdzīgu koku. Atzīmējam vairākus vītolus un citus variantus. Vienīgi par Melno Priedi un Korķa koku esam 100% pārliecināti. Korķa koku, kolēģis identificēja pakasot tā mizu - nez, laikam tā to nosaka :D Izejam vēl pēdējo loku viņpus Brīvostas pārvaldas un sākas lietus. Piestājam zem viena koka un konstatējam, ka viens koks trūkst. Atsaucam atmiņā visas lokācijas, bet pat ne tuvu, ne vienā neatminamies meklēto. Nu neko - šaujam uz dullo. Lai nu kā tur būtu, izrādās, ka esam labākie koku pazinēji starp visām komandām, jo esam pieļāvuši tikai 4 kļūdas. Lapiņa nu jau izmirkusi, tomēr iesniedzam to Ramūnam, kas smuki samircis gan pats, gan samērcējis savus loriņus stāv kanālmalā.

    5KP - ierodamies 4:46PM kā 15 no 34. Vēl 2 komandas pasteigušās mums garām. Lukturīši beigušies, tāpēc ātri vienojamies par zīmēm un sadalam atrašanās vietas kanāla krastos. Kolēģis rāda, es pierakstu. Izrādās, ka tika pieļauta pirmajā zīmē O burtam pieliekot beigās vienu lieku (*), bet tā kā O un P ir blakus šifra tabulā, tad kļūdu ir viegli novērst. Iesniedzam atbildi (pašu lapiņu neizdodas iesniegt, jo tā neatgriezeniski pielipusi šifra lapai) tiesnesim un izrādās, ka kļūdas neesam pieļāvuši.

    Uz finišu! Saņemam "otros" 5 burtiņus kā arī beidzamo uzdevumu. Nolemjam, ka daudz ērtāk būs to atrisināt Kongresu namā. Izrādās, ka ne mēs vienīgie izšķiramies par šādu soli. Tā nu lauzām galvu un kaut kā ieciklējamies uz Centrāltirgus galapunktu. Šī bija mūsu 2.liktenīgā kļūda. Nogurums dara savu un lai cik variantus mēs izmēģinātu, no Centrāltirgus izbrauc tikai 3.trolejbuss - ja jūs saprotat, par ko iet runa :D Nu neko, apnīk ņemties un dodamies tuvāk notikumu vietai Inženieru iela, jo 3.trolejbusa gadījumā putra rodas ap šo dislokāciju. Te autobusa pieturā sastopam to pašu komandu, kam pārbraucienā uz 4KP pačukstējām "nelaimīgā" ezera atrašanās vietu. Nu beidzot viņi mums "atdara ar labu" - Centrāltirgū ir galapunkts arī 13.trolejbusam. Tomēr viņi arī sniedz mums papildus HINTU - viņi dodoties uz Kongresu namu un esot pat pabijuši Zaķusalā (Tikai pēc finiša saprotam, ka uz šo "lāča pakalpojumu" neiekritām). Pienāk autobuss un viņi iekāpj tajā. Mēs tomēr akli neskrienam pakaļ un nobāzējamies tur pat. Nu uzdevums jau sāk līmēties - soli pa solim saliekam kopbildi un finiša vieta ir skaidra - uzņemam kursu uz Matīsa un Brīvības stūri. Kaut kādu jocīgu motīvu vadīti izlemjam braukt ar Trol un nevis ar tur pat pienākošajiem autobusiem. Šis gājiens mums deva vēl kādas +10min, bet nu jau tam vairs nav nekādas nozīmes. Ja tuvojoties Matīsa ielas pieturai, ir redzams Uldis ārā pīpējot un finiša vieta ir skaidra.

    Pārbrauciens uz finišu ir prasījis 1:37. Ierodamies 6:28PM un finišējam 18 no 34. Tiekam sagaidīti ar aplausiem un smaidiem no citu dalībnieku puses. Ātri saliekam mūsu divus vārdus, ko no 10 pieejamajiem burtiem varējām salikt (HOP un TĀME) un apsēžamies atvilkt elpu. Karsta zupa, auksts alus, kājās iemeties nogurums - kopā veido tādu labu gandarījuma sajūtu, ka šis viss ir pievārēts.

    Gala rezultātā esam visu distanci veikuši 7h un 43 min. Kopējais soda laiks 55min, kas mums dod nopelniem bagāto 15.vietu 34 komandu konkurencē. Pieredzi esam uzkrājuši, mācību arī guvuši. Nu biku jau var pakost pirkstos par ~1:30 zaudētā laika, kas varbūt būtu devis mums pat godalgotu vietu, tomēr nepārdzīvojam un esam apņēmības pilni startēt arī nākošajā gadā.

    Paldies orgiem, paldies konkurentiem. + īpašs paldies komandai, kas pasvieda HINTU par 13.trolejbusu (šķiet Supervaroņiem no ceha nr.11)! ;)
  • cielavinja1 (136.12) Atbildot Toms (136.11)
    Es ļoti atvainojos - tie bijām mēs, kas paņēma futlāri ar burtiņiem un pēc tam par to aizmirsām. Kad jau sen bijām nofinišējuši un stāvējām pieturā, lai brauktu mājās, komandas biedrene pēkšņi no somas izvilka futlāri un sacīja: "Re, es vēlēšanu iecirknī atradu šo." [pakrata] "O, te kaut kas ir iekšā." [neliela pauze, tiek atvērts futlāris] "Sasodīts, tie ir burtiņi."

    Gribu jūs mierināt, uzvarētāji bija būtībā divas komandas, kas savienoja kopā katra savus 40 burtus (tātad, bija pieejami 80 burti), no kuriem tad izvēlējās labākās kombinācijas, lai izveidotu vārdus no 40 burtiem. Cerību nekādu.

    Tas tiešām nebija domāts ar nolūku :) Ceru, ka piedosiet.


    adnamok anteiponen QQ


    P.S. Mums tajā vārdu spēlē gāja visnotaļ slikti. Tomēr prieks, ka nepalikām pēdējie :))
  • Bi-bi (136.13) Atbildot visiem (136.12)
    Es laikam varētu nedaudz aprakstīt TĀS dienas notikumus, raugoties no organizatoru pozīcijas. Centīšos patiešām NEDAUDZ (lai gan, pazīstot sevi, paredzu, ka sanāks gari), jo šis ir pirmais gads, kad "veiksmīgi" esmu palaidusi garām visas orgkomitejas sapulces. Pat uzdevumu izstrādes un materiālu sagatavošanas procesā nepiedalījos. Manā pārziņā, kā ierasts, bija vien kūkas-kūciņas. :) Nu jā... Un pāris tekstu piekoriģēšana atbilstoši latviešu valodas gramatikas likumiem (šeit gan jāatzīst - lasot un rediģējot pēdējo uzdevumu, nopriecājos, ka esmu organizatoru, nevis dalībnieku frontē, jo radās pārliecība, ka uzdevuma sastādītājs pilnīgi noteikti ir pīpējis sēnes, paklāju vai ko tamlīdzīgu).

    Īsāk sakot, no iepriekšējā teksta bija jāsaprot, ka pasākuma organizēšanai pieslēdzos vien +/- iepriekšējās dienas vakarā, kad ar iepirkumu sarakstu kabatā iesēdos auto un no sava Sūnuciema aizripinājos līdz tuvākajai Rīgas lielbodei, lai iepirktu kūkām nepieciešamās sastāvdaļas.

    Ņemot vērā, ka kartona kastu ražotāji ar mazumtirdzniecību neaizraujas, bet "Gemoss" man tā kā nav pa ceļam, ieejot bodē, devos uzreiz uz vietu, kur pircējiem parasti pieejamas tukšās iepakojumu kastes. Varat minēt 3x, vai tur tovakar bija kāda kaste. Nevienas pašas! Pat ne "Skittles" mikro iepakojumi. :)) Sekoja zvans māsai - jā, dabūšot pritējamā papīra iepakojumu vākus. Tukšas picu kastes neesot - visas aizsūtītas trimdā uz Getliņiem. Tad nu radās doma meklēt paplātes. Paveicās! Piknikošanas sezonas noslēgumam par godu bodes plaukti bija piekrauti gan ar plastmasas un kartona traukiem, gan ar follijas paplātēm (šķīvjiem?), kas labi derēja iecerētajiem kūku izmēriem.

    Ap plkst. 20.00 izbraucu no bodes nikna kā pūķis, jo atcerējos, ka pa ceļam jāpagūst apmeklēt viens pasākums. Tas nozīmēja vienu - mājās būšu vien ap pusnakti, tālab Miega Peli varu sūtīt ratā, jo kūkas pašas no sevis neuztaisīsies, lai gan vecākā meita apgalvoja, ka uztaisīsies gan - rūķīši naktī atnāks un uztaisīs. Līdzīgi kā viņi gan dāvanas svētkos atnes, gan mantas noslēpj un izmētā, gan zeķes piestaigā un nozaudē utt.

    Ap pusnakti sāku čaukstināt maisiņus, cepumu iepakojumus un rībināt putotāja slotiņas. Tikmēr Skype risinājās spraigas orgkomitejas diskusijas - gan par uzdevumiem, tiesnešu pozīcijām, gan arī hokeju un tehniskām lietām, tostarp par jaunās dalībnieku reģistrēšanas sistēmas darbības principiem. Man gan bija iestājusies viss-vienalga stadija, jo vieglāk un ātrāk ir nošauties nekā lietot mobilo i-netu manā Ēriksonā, turklāt cīņa ar Miega Peli izvērtās gaužām sīva.

    Ap plkst. 3.00 pirmo 5 vietu ieguvējiem paredzētās kūkas bija gatavas, lai gan šogad kūkas taisīju dažādas (pat klasiskajām cepumu kūkām pildījumi bija dažādi, bet tas tā...). Taču Skype sarunā ar Ediju atklājās, ka vienas kūkas tomēr ir par maz. Steigā biju piemirsusi par balvu Scrabble uzvarētājiem. :( Sasodīts! Šķiet, tobrīd atsaucu atmiņā visus man zināmos lamuvārdus kā latviešu, tā arī krievu valodā, jo pulksteņa rādījumi neiedvesmoja un biezpiena, kā arī putukrējuma krājumi bija izsīkuši. Nācās improvizēt par tēmu. Tā tapa banānu kēkss.

    Kamēr kēkss brūnojās cepeškrāsnī, paklačojāmies ar Ediju par visu un neko. Centrālā tēma - vējbakas (ilgi gaidījām, līdz sagaidījām - mūsmājās kopš 1.septembra vējbaku karantīna). Visa starpā noskaidroju, ka startā man jābūt ap 9.00. Kuros punktos būs jāiet par tiesnesi, joprojām skaidrības īsti nebija (ja godīgi, man vēl pāris stundas pirms pasākuma nebija ne mazākās nojausmas, cik un kurās vietās kontrolpunkti paredzēti, kā arī - kādi uzdevumi dalībniekiem veicami, ja neskaita finiša uzdevumu un Čiekurkalna leģendu), taču Edijs jau otro dienu pēc kārtas ieminējās kaut ko par Motormuzeju. Lai nu tā būtu - šajā muzejā nebiju bijusi vismaz 15 gadus!

    Spilvenu dabūju samīļot vien ap plkst. 5.00. Labāk gan nebūtu to darījusi vispār, jo 2,5 h miega radīja pustransa stāvokli, no kuras nespēju atgūties jau otro dienu. Zinot, cik intensīva satiksme ir brīvdienās, labprāt būtu pasnaudusi vēl vismaz stundu, jo braukt ātri pieprotu tīri labi. BET... Putra jāvāra, bērni jāģērbj un pie omes jāved, krāsu terapija ar briljatzaļo suspensiju uz mazā bērna pumpām jāizveic utt. u.t.jpr.

    Lai vai kā - startā ierados laicīgi (cik nu laicīgi var uzskatīt plkst. 8.58). Par to, vai un kā "lidojumu" pa meža zemes ceļu ir pārcietušas kūkas, bija bail pat domāt. Taču, kā izrādījās jau drīz pēc starta, ierodoties Pastnieka "mājās" (bistro), uztraukumam nebija pamata - dažas plaisas skatu īpaši nebojāja.

    Nākamais pieturas punkts - Motormuzejs (pa ceļam gan vēl paguvu iebraukt "Elkor Plaza" ievērtēt trīsriteņus un ziemas kombinezonus). Zariņu famīlija jau bija priekšā. Abi satraukti skraidīja pa muzeju, meklējot atbildes uz testa jautājumiem, jo, kā izrādījās, ekspozīcija kopš pēdējās vizītes muzejā bija pamainīta, par ko kontaktpersonas bija aizmirsušas pabrīdināt. Jauki! Es gan joprojām nebiju tikusi vaļā no man-vienalga stadijas. Tālab, kad Zariņš paziņoja, ka Lases k-dze vārot kafiju un tēju, gara acīm saskatīju gaismu tuneļa galā. Taču tad pie horizonta parādījās pirmā komanda...

    Kopumā Motormuzejā tika pavadītas gandrīz 4h, kuras atceros visai miglaini, jo cilvēki nāca un gāja (gan dalībnieki, gan tūristi, gan vienkārši garāmgājēji). Kāds meklēja Oskaru, kāds - WC; kāds centās pierādīt, ka testa jautājumi sastādīti nepareizi; kāds interesējās, kas mēs īsti esam, ko dalām un kā var pieteikties sacensībām u.tml., taču gandrīz visus interesēja, cikos īsti viņi ienākuši muzejā (dārgie draugi, ja nolikumā ir rakstīts, ka komandu obligātajā ekipējumā jābūt laika mērīšanas ierīcei, tad tā ir arī jāizmanto, nevis jānēsā līdzi kā glīts aksesuārs!). Visa starpā paguvu arī uzsist klaču ar bijušo skolasbiedreni, kuru nebiju redzējusi 11 gadus, un Zariņiem. Ar otrajiem mēs runājām gan par mēteļiem (tagad es zinu, kur var nopirkt kolosālus rudens un ziemas mēteļus par demokrātisku cenu), bērniem un, protams... VĒJBAKĀM... :))

    Ņemot vērā, ka detalizēta instruktāža par aktivitātēm konkrētajā kontrolpunktā man netika sniegta, pamanījos pielaist arī dažas kļūdas: vienai komandai aizmirsu iedot skoču RAFa dizaina uzlabošanai, vienai pie iziešanas neiedevu škrobļa burtus (vismaz man tā šķiet), dažas komandas maldināju, norādot, ka RAFa uzdevums jāpilda līdz finišam, lai gan to vajadzēja izdarīt līdz nākamajam kontrolpunktam... Īsāk sakot - kļūdas atzīstu, lūdzu piedošanu. Āmen! :))

    Kad pēdējā komanda no Motormuzeja tika aizvadīta, saņēmu partijas uzdevumu nogādāt Ramūnu uz nākamo kontrolpunktu. Veiksmīgi atradām brīvu bezmaksas autostāvvietu pie vecā labā Anatomikuma. Ieskatoties sistēmā, Ramūns konstatēja, ka mums vēl ir vismaz 1h laika, jo no Dārziņu KP nav izgājusi vēl neviena (!) komanda. Tā nu jaunēklis aizdevās uz biroju brokastīs un ģenerēt burtu virknes Morzes uzdevumam. Es paliku auto lasīt žurnālu. Izlasīju gan tikai pāris rindkopas, jo, kad sapratu, ka kaut kur kabatā zvana telefons, izrādījās, ka skatos joprojām uz to pašu rindkopu, kuru lasīju pēdējo. Pirms pusstundas... :))

    Zvanīja cienītais - esot darbu beidzis, tālab dodas Anatomikuma virzienā. Pēc aptuveni 15min viņam izdevās mani pamodināt. Vēlreiz! :)) Uzsitām klaču (centrālā tēma - protams, VĒJBAKAS). Zvans Ramūnam - pirmās komandas veiksmīgi sasniegušas LU KP, kas nozīmē, ka jāmet kājas pār pleciem un jāskrien uz kuģīšu piestātni.

    KP ierodamies gandrīz vienlaikus ar Ramūnu. Nav labi. Nepavisam nav labi! Ramūna glaunā tačskrīna klausule burtiski pirms 10min ļāvusies aktam ar grīdu, tālab tagad ekrāns vairs nav labi pārskatāms, turklāt pirkstos duras sīkās stikla lauskas (saprotu, ka Samsung Galaxy vairs negribu - labāk kādu Nokia slaideri). Taču jaunēklis ir noskaņots optimistiski un pirmās komandas tiek sagaidītas un pavadītas uz finišu veiksmīgi.

    Saulē kļūst silti un labi. Sāku nožēlot, ka nav paķērusies līdzi kāda sega vai lielāka jaka - varētu turpat zālītē likties uz auss. Cīnīties ar miegu palīdz vien komandu radošā pieeja uzdevumam, jo lukturītis ir tikai viens. Uz visiem. Tad nu Morzes kodā šifrētā ziņojuma pārraidei no viena pilsētas kanāla krasta uz otru tiek izmantotas ārkārtīgi interesantas metodes. Vieni vicina rokas, citi kājas. Kāds tupjas, kāds klanās. Īsti fizkultūrieši, vai zinies! :))

    Šķiet, šī atrakcija uzjautrina arī kāziniekus un viņu viesus, kuri, kā pēcāk noskaidrojās, prot ne vien pucēties un bļaut "Rūgts!" krievu valodā, bet arī piestrādā par cūkām (plastmasas glāzes, no kurām tika malkots šampanietis, visi draudzīgi sameta tuvējos krūmos).

    Pēkšņi pār mūsu galvām savelkas draudīgi lietus mākoņi. Jā! Ir! Pāris piles transformējas īstā lietusgāzē. Bet lietussargu ta` nav! Toties ir fotoaparāts, ar kuru piefiksēt no izmirkušajām lapām - kura komanda kādu šifru ir sūtījusi.

    Ramūna klausule sāk uzvesties dīvaini. Laime, ka cienītajam ir puslīdz normāls telefons, no kura iespējams piekļūt i-netam. Tātad - stresa nav! Turpinām "baudīt" lietu!

    Pēc lietus kļūst nedaudz neomulīgi, jo jakas slapjas, bet saule devusies labāku medību lauku meklējumos. Sāk klabēt zobi, tālab cenšamies "vingrot" dalībniekiem līdzi. :)) Tiesa, no tā siltāk nepaliek, tālab turpat vai katrā garāmgājējā ar papīra lapu rokās cenšamies saskatīt dalībniekus. Laiks, kā par spīti, velkas aizvien lēnāk un lēnāk. Kad esmu pārliecināta - atlicis sagaidīt vien 2 komandas, Ramūns krata galvu - nekā! Esot vēl 7! Ņemot vērā katras konkrētās komandas kustības laiku no punkta uz punktu, tiek aprēķināts, ka mums kanālmalā jāsalst vēl vismaz stunda, kamēr pirmās cik tur komandas jau čilo siltumā! Jēziņ...

    Sevis žēlošana mijas ar sevis šaustīšanu par to, ka no rīta steigā aizmirsies paķert termosu ar karstu tēju, jo tuvējā "Narvessen" karsto dzērienu aparāts ir sabojājies. Ieslēdzas arī praktiskā latvieša sindroms - žēl maksāt par tēju 0,30Ls, ja reāli tās pašizmaksa ir labākajā gadījumā 0,05Ls (skopule, ne?!).

    Arī Māte Daba sāk vicināt dūri. Krūmos līst neriskēju. Turpat blakus esošā LU Bioloģijas fakultāte savukārt konkrētajā brīdī šķiet ārprātīgi tālu (saprotu - ja aiziešu, atpakaļ pilnīgi noteikti neatnākšu, jo gribēsies pēc iespējas ātrāk tikt mājās).

    Kad pēdējā komanda veiksmīgi aizvadīta, cienītais izlemj mīties uz mājām cept pelmeņus (nodevējs!). Mēs ar Ramūnu teciņiem vien jožam uz Kongresu namu (Ramūns nav paguvis nobalsot) un tad uz auto. Esmu tik ļoti pārsalusi, ka zobs uz zoba vairs neturas. Pie dzīvības tur vien apziņa, ka finišs ir jau ar roku sasniedzams, kur dabūšu siltu tēju un pusdienvakariņas, bet auto ir jaudīgs kondicionieris (kurš, par laimi, neraugoties uz vasaras sezonā gūto saules dūrienu, nav aizmirsis, ka spēj ražot arī silto gaisu). :))

    Lai vai kā - nepilnas 10min ceļā, un esam Pastnieka "mājās". Aleluja!

    Drīz pēc mums finišā ierodas komanda, kuru aizvadījām no pēdējā KP kā pēdējos. Man acis kubā. Kā?! Turklāt viņi nebūt nav pēdējie. Trasē ir vēl vismaz 5 komandas, no kurām 2 ir Valdats & Co jebšu "Možums" un "Čiekuri", kuri, kā baumo, izbaudot pasākumu, tālab īpaši nesteidzoties. :))

    Saņemu īsziņu no cienītā - esot aizgājis ciemos pie kaimiņiem (nodevējs kubā!).

    Kad veiksmīgi finišējušas visas komandas, sākas pēdējo datu apkopošana, RAF "skaistumkonkursa" balsu skaitīšana, balvu šķirošana un diplomu rakstīšana (man tā arī nekļuva skaidrs, kā pareizi datīvā lokās uzvārds Poga vīriešu dzimtes pārstāvim - Pogam vai Pogai?!). Baumo, ka 1.vietu ieguvusi komanda NPK, kura gribējusi jau sen doties mājās, bla-bla-bla..., bet palikusi bla-bla-bla... Un, lai arī man ir iestājusies konkrēta man-vienalga-viss stadija, iekšēji priecājos, ka kādam uzsmaidījusi tik negaidīta veiksme.

    Ovācijas. Balvas. Kūkas. Kūkas. Un atkal kūkas.

    Kontrolzvans mātei. Mazajam bērnam beigušies pamperi. Cerība nokļūt mājās, savā gultā pēc iespējas ātrāk pāris sekunžu laikā tiek aizskalota podā, ierakta zemē, izmesta mēslainē (kas nu kuram tuvāks)...

    Ja nu kādu tas interesē - mājās biju vēlu, gulēt aizgāju vēl vēlāk, turklāt nākamajā rītā man neviens neļāva izgulēties. Aiznākamajā rītā tāpat. Tālab tagad sirgstu ar mani-neviens-nemīl-un-neciena sindromu un naivi ceru, ka n-tajām slapjā jakā un aukstumā pavadītajām stundām kanālmalā seku nebūs; ka šķaudīšanas rūķītis nepaaicinās ciemos arī puņķu un klepus rūķīšus...

    Last edited by Bi-bi at 2011-09-19 21:39
  • s3ped (136.14) Atbildot visiem (136.13)
    Vispirms jau jāsaka milzīgs paldies organizatoriem no Resno lāču komandas par superīgo pasākumu!!!
    Piedalījāmies pirmoreiz, un vispār līdz šim orientēšanās sacensībās piedalījāmies tikai pāris reizes ar auto. To, kā pasākums noritēs, mēģinājām saprast no iepriekšējā gada rezultātiem. Pēdējā brīdī trešais komandas dalībnieks pārdomāja, bet vienam no lāčiem sporta traumas dēļ maksimālais pārvietošanas ātrums bija 2.5km/h, līdz ar to sākums bija daudzsološs un tika uzstādīts mērķis - nepalikt pēdējā vietā! :)

    To, ka ir svarīgs komandas darbs, sapratām jau pildot pirmo uzdevumu… viens lācis kliboja pa azimutu ar karti un rādīja ar pirkstu uz potenciālajām uzdevumu atrašanās vietām, bet otrais lācis skrēja zigzagā no koka uz koku. Šī "efektīvā" metode tika izmantota arī turpmāk… :D

    Braucot tramvajā, mēģinām tikt galā ar pirmo aploksni. Man uz brīdi iestājas šoks, jo vispār nesaprotu, kas jādara, bet kaut kā tiekam galā un burtus/ ciparus uz kartes saliekam pareizi.

    Motomuzejā viens lācis gandrīz spiedz no sajūsmas, jo kaut kas tāds nebija gaidīts. Pamanīju tekstā kaut ko par 60 min un neizlasot līdz galam, secinu, ka ir jāiekļaujas stundā. Protams, sākuma laiks netiek piefiksēts :D Pirmās 15 min klejojām pa muzeju, sajūsminājāmies par eksponātiem un atrodam tikai pāris atbildes. Sameklējam Oskaru, te uzrodas viens konsultants, kurš ļoti vēlas nodemonstrēt savas zināšanas auto jomā un pats šo to pasaka priekšā… ko darīt, pierakstījām. :) Dubultprieks par iegūtajām tiesībām, vismaz vienam no lāčiem, kurš ar CSN ir uz 'Jūs'. Pēc tam atrodam vēl pāris atbildes uz testa jautājumiem, liekas, ka laiks iet uz beigām, šo to ātri atrodam internetā un dodamies prom, kā vēlāk secinājām, 15 min ātrāk. Toties paspējām uz autobusu tieši laikā.

    Autobusā kaut ko sameistarot nebija viegli, pilns ar cilvēkiem, divreiz kontrole. Ir aizdomas, ka ir jāizgriež lielākus riteņus, bet nekā apaļā lāčiem nav, tikai līmes zīmuļa vāciņš, savukārt, ar acumēru ir tā kā ir. Izdevās kaut kādus rezerves riteņus uzmontēt, mūsu varenais autobuss noripo lejā un tikai ar trešo mēģinājumu pārvar dēļu savienojuma vietu, uzreiz pēc tam arī apstājoties. Nezinājām arī to, ka laiks tur uz vietas netiek skaitīts, tāpēc izlēmām, ka meistarot papildus riteņus laika ziņā nav izdevīgi. Turklāt mūs vājā uzmācīgā ideja, ka jāpaspēj uz autobusu no Dārziņiem. Paspējām arī!!! Iekāpjot, izlasījām uzdevumu un nākamajā pieturā kāpām ārā :D Izstaigājām Dārziņus un nonācām šajā pieturā vēlreiz.

    Visas Rīgas ūdenskrātuves jau ir zināmas, problēmas ar nākamā KP identificēšanu nerodas. Izzvejojām vienu pudeli, pēc tam nāca apgaismība, ka vajadzēja izmantot savādāku metodi, bet tās labākās idejas vienmēr nāk par vēlu.

    Koks atpazīšanās uzdevums - tas ir vāks. Uzdevuma ideja un vieta ir lieliska, bet mums visas liepas un kļavas izskatās vienādas. Spriežam, ka jādodas uzreiz tālāk, tomēr izstaigājām visu parku. Ar Morzes kodu vienīgā problēma - kāzinieki ir nobloķējuši izeju no piestātnes un lācis nevarēja tikt uz pretējo krastu.

    Izlasot pēdējo uzdevumu, saprotu, ka tikt līdz finišam būtu kā sapņa piepildījums. Gaidot uzdevumā norādīto transportu Elizabetes ielā, mēģinām kartē saprast, kur būs jābrauc tālāk un tā arī soli pa solim nonākam līdz ļoti loģiskai finiša vieta. Beigās aizbraucam ar pirmo transportu kurš pienāk un tad vēl pāris pieturas ar tro. Nav ne mazākās nojausmas, vai esam priekšā vai iedzinējos. Tuvojoties pastnieka mājai, gandrīz pagājām garām, jo vieta izskatījās aizdomīgi tukša. Pamanījām, ka kāds māj ar roku, tad gājām iekšā. Uz vietas tikai pāris komandas, diezgan sirreālas sajūtas. Pēc ~2.5 stundām ballītes beigas tā arī nesagaidījām un devāmies uz mājam :)

    Rezultāts pārsteidza, joprojām nesaprotu, kā izdevās iekļūt 10-kā. Mērķis sasniegts ar uzviju, Resnie lāči noteikti piedalīsies arī turpmāk! Paldies :)
  • Ilze (Tā kā tā) (136.15) Atbildot visiem (136.14)
    Paldies enkuriešiem par labo pasākumu un ieguldīto darbu. Man jau liekas, ka pastnieks var mēģināt salaist vis kaut ko dēlī, bet ideju un lielisko izpildījumu Jums sačakarēt neizdodas un pastniekam līdzi just un doties palīgā gribas atkal un atkal.
    Šogad notika konceptuāla komandas sastāva maiņa, kam sekoja arī nosaukuma maiņa, bet rudens, septembris, sestdiena, agrs rīts un māsa komandā ir nemainīgas vērtības. Šoreiz no mainīgajām vērtībām bija lietus, kuru nekad pastniekā nebiju dabūjusi, zemās grīdas tramvajs, kurā iekāpu pirmo reiz mūžā, un Māra, kura pastnieku izdzīvoja pirmoreiz.
    Jāatzīmē, ka šogad sakarā ar īslaicīgi trimdu un tai sekojošu velo sezonas atklāšanu pastkartes biju sūtījusi vairāk reižu kā braukusi Rīgas sabiedriskajā transportā. Tas mani darīja nedaudz tramīgu, pāris dienas pirms pasākuma uz ielas ieraugot autobusa maršrutus, par kuriem man nebija ne jausmas. Beigās gan izrādījās, ka man nebija jausmas arī par 15., 18. un 31. autobusa līnijām, tad nu ilūziju par sab. transporta pārzināšanu nākotnē jāatmet jau laicīgi.
    Viena no lietām, kas raksturo pastnieku – visu laiku ir ko darīt. Arī šoreiz. Bija jālasa, jāskatās apkārt, jākrāso, jāmeklē atšķirības vai jādomā ielu nosaukumi. Lēnai siermaizei ar tēju īsti laika nepietika.
    Čiekurkalnā gribējās sīkākas detaļas un ne tik acīmredzamus objektus, savukārt atšķirību meklēšanā gan mums gribējās otrādāk, jo 20-to atšķirību mēs meklējām pēdējās 15 min, bet tā arī neatradām. Motora muzejs bija caurcaurēm lielisks – gan ar velo tiesībām, gan rūpīgi paslēptajiem jautājumiem. Un tie Dārziņi! Es gan sestdienā apgalvoju, ka pirmo reizi biju Dārziņos, bet laikam jau tā nebija taisnība. Korektāk būtu teikt, ka nekad nebiju gājusi pa Ābeļu, Cidoniju, Sakņu, Pieneņu un kādām vēl tur ielām. Un jāatzīmē, ka daudzie sludinājumu stabi vien ir īstens pilsētvides šarms, kuru tāpat vien neizbaudīsi. Ja vēl tur salīmē tādus sludinājumus...
    Varbūt makšķerēšanā pēc punktiem mūsu komandai nebija tik lielisks rezultāts, toties gribas cerēt, ka ne tikai es uzskatu- mūsu komanda no Ķengaraga dīķa izvilka vērtīgāko no iespējām. – Mani. :) Likās, ka būs baigā bēda ar slapjajām kājām, bet pēc salīšanas centra parku dendroloģiskajā pastaigā tas tāds sīkums vien likās. Kaut kas ar tiem kokiem un kartēm nebija īsti, toties Morzes kods bija varen smieklīgs.
    Kas šoreiz likās uzlabojams – ja pēc pirmā uzdevuma nokavēji pirmo 11.tramvaju, kas devās Mežaparka virzienā, tas automātiski ierindoja Tevi tajos, kas nokavēs sekojošo 21.autobusu un pēcāk arī 15. Tiesa, beigu uzdevums ar uzviju priecēja dažādos maršrutus alkstošās sirdis. :)
    Ak, jā, paldies rīta tehniskajam konsultantam Sapnim, bez kura mēs nezinātu transporta sarakstus, un draudzīgajai komandai, ar kuru tik jauki pavadījām kopā vairāk kā pusi dienas.
    Un gala kafejnīca pārspēja visas ekspektācijas!
    Tiekamies nākamgad!
    Ilze (Tā kā tā)
  • gincha (136.16) Atbildot visiem (136.15)
    Lasu komentārus un domāju, ka laikam jau arī man kautkas jāuzraksta.

    Pastniekā NPK piedalās trešo reizi, iepriekšējo gadu ieguvām 18 vietu no 30 un pirmajā reizē 20 no 28. Iepriekšējie rezultāti nebija diezko iepriecinoši, bet man bija sajūta, ka šo sacensību formātu mūsu komandai vajadzētu pārkost un tikt top10, bet ja paveicas tad top6. Ar tādu mērķi arī startējām. Komandā bez manas sieviņas Maritas mums pievienojās viesmāksliniece Ilze.
    Rīts iesākās ar veiklu skrējienu uz mājai tuvējo iecirkni nobalsot un pēc tam uz tuvējo pieturu, lai dotos uz Miera ielu. Ierodoties galā brīnos, ka dalībnieki ļoti kārtīgi veido iespaidīgu rindu pie reģistrācijas. Stājamies galā. Nolemju, ka būtu īstais laiks pabrokastot, jo pēc tam paredzeu, ka laika ēst nebūs. Izvelku termosu un siermaizītes par ko saņemu dzēlīgas piezīmes no apkārtējiem. Bet nu paši vainīgi, ka nejaudā uzsmērēt sev maizīti. Paklačojamies un tepat jau starta instrukcija.
    Pirmais uzdevums tiešām diezgan vienkāršs, skatos kur lielāks bariņš ar cilvēkiem, pie tā koka pieskrienu. Diezgan veikli savācam visas vērtības, izņemot vienu, kuru komandai sadaloties tomēr atrodam. Pie tiesnešiem pasakām kontrolciparu, kurš izrādās pareizs un saņemam aploksni. Čiekurkalns. Ilze saka, ka jābrauc ar 11. tramvaju līdz Brīvībenei un tad pārsēzoties 6 tajā līdz Čiekurkalnam. Aizskrienam līdz pieturai un uzreiz nāk arī tramvajs. Lecam iekšā, un redzam, kā pieturā pieskrien citas komandas. Priecīgi pamājam viņām, jo liekas, ka esam baigie varoņi paspējot uz tramvaju. Artūrs no Normundiem man gan ar pirkstu rāda, ka jābrauc uz otru pusi. Tad lasot vēlreiz uzdevumu un noorientējoties telpā saprotam, ka laikam taisnība vien būs Arturam un braucot apkārt nekas labs nesanāks. Lecam no tramvaja ārā un ejam uz ielas pretējo pieturu gaidīt pretējā virziena transportlīdzekli.
    Braucam atpakaļ un pareizajā pieturā, protams, iebrist iekšā daudzas komandas, bet līderi jau noteikti ķemmē Čiekurkalnu. Tramvajā sazīmējam kvadrātus, bet par burtiem īstas skaidrības nav. Man loģika saka, ka jāliek Č D E Ē F G Ģ, bet tas ir tikai minējums, konsultējos ar apkartējām komandām. Izrādas, ka tām viss skaidrs - nu Č I E K U R S taču. Paldies!
    Izkāpjot no tramvaja, Ilze nofočē bildes un sadalam kā kurš ies. Tomēr fotogrāfijas izrādās pārāk nekvalitatīvas un Ilze neko neatrod. Satiekamies pēc pāris kvartāliem. Mums jau atrastas 3 bildes. Izstaigājuši lielāko daļu, iegūstam kādas 8 bildes un tad satiekam Normundu (no Normundu komandas, protams). Nolemjam salīdzināties un apmainīties ar trūkstošajām bildēm. Kad satiekam Normunda pārējo komandu, izrādās, ka viņi palaiduši garām vienu bildi, mēs trīs. Pietrūkst viena, kuru par laimi ātri atrodas turpat pie finiša. Un vēl izrādās, ka Normundi gribējuši numurēt kvadrātus tāpat kā mēs sākumā. Tomēr versija par Č I E K U R S visiem patīk labāk un pie tā arī pieturamies.
    Dabūjam atšķirību lapeli. Skrienot uz 6. tramvaju, kuru paspējam noķert aiz astes un ielekt pēdēja brīdī, un paša tramvajā risinām atšķirību uzdevumu. Te ļoti palīdz tas, ka esam divas komandas kopā, jo varam salikt bilžu lapas kopā, tās nav jāšķirsta. Līdz Motormuzejam atrodam 19 atšķirības.
    Motormuzejā pieeju visam racionāli, ekspozīciju redzu vien garāmejot, pārsvarā esmu iegrimis uzdevumu lapiņā vai lasot uzrakstus pie eksponātiem. Sākums grūts - pēc 15 minūtēm mums ir tikai 3 atbildes. Tomēr vēlāk jau mazliet sāk sanākt, pēc pusstundas jau ir kādas 10 atbildes. Piedāvāju dažām komandām mainīties ar atbildēm, lai tā lieta raitāk ietu uz priekšu. Dažas piekrīt dažas nē. Bet iegūstam vēl pāris atbildes. Palikušas vēl 20 minūtes, kuras veltam lai izpildītu velotiesību testu. Uz eksāmenu telpu dodamies mēs ar Maritu un Ilze paliek ekspozīcijā meklēt vēl dažas atbildes. Testu izpildam veikli, paliek vēl pāris minūtes lai noapaļotos ar dažām atbildēm, iesniedzam un dodamies tālāk.
    Pēc 10 minūtēm pienāk autobuss uz Dārziņiem. Piebāzsts pilns ar komandām, kuras visas mēģina uzbūvēt RAF autobusiņus. Mums veikli rodas vīzija, ka jābūt kustīgiem, ripojošiem riteņiem. Griežam nost RAF modelītiem. Kā nogriezts pirmais ritenis, Marita atrod aploksnē lielo kartona gabalu, un top skaidrs, ka riteņi jāgriež no tā. Lipinām mazo RAF ritentiņu atpakaļ. Bakstam caurumus kartonā (un pirkstos), griežam, līmējam, krāsojam. Pēkšņi - kontrole! Bāc, es tak neatceros, vai nopīkstināju, drošības pēc nopīkstu vēlreiz (jo stāvam tieši pie pīkstuļa). Kontrole to redz un saka, ka jāmaksā sods. Es saku, ka tā biļete ir 24h un man nav iemesla viņu nepīkstināt, vienkārši neatceros, vai to izdarīju vai nē. Viņa grib pārbaudīt. Kamēr viņa pārbauda, es atgriežos pie RAF modelīša, jo tas tagad man ir daudz svarīgāk par kaut kādu kontroli. Tā arī nesapratu, kur tā kntrole tālāk palika, bet ar mani viņa vairs nerunāja un sodu nesamaksāju.
    Ieskrienam Darziņu vasarnīcā, izbraucam testa braucienu - ripo. Citām komandām - neripo un mēs jau jūtamies kā uzvarētāji. Pienāk mūsu kārta ripināties - aizbraucam līdz pat rampas galam! Uzvara. Esam pirmā komanda, kura to paveikusi. Tiesneši runā, ka tas ir maksimums un visām komandām, kuras sasniegušas zālīti būs maksimālais (vienāds) rezultāts. Saņemam nākamo aploksnīti un dodamies prom.
    Uzdevums ar sludinājumiem kļūst par manu mīļāko dienas uzdevumu. Ātri aptveram, kā jālasa sludinājumi, dodamies no viena staba pie nākamā, es šifrēju un skrienu, Ilze lasa tekstu un smejas par sludinājuma jēgu. Marita atcerās un reizēm pieraksta to, ko saku. Šķiet, ka šo uzdevumu izpildam triecientempā. Esam pie finiša, ātri izlasām un skrienam uz tuvējo pieturu, kur uzreiz nāk autobuss. Bet diemžēl autobuss nogriežas no šosejas. Ātri aptveram, kas tas ir par maršrutu, nolemjam braukt vēl uz priekšu, un tad iet pāris kvartālus kājām. Ar mums kopā vēl kādas 5 komandas. Atrodam gandrīz visus ezerus, izņemot to vienu uz kuru braucam. Pa ceļam prasam vietējiem - šie neko nezina, bet kas vēl sliktāk - neviens mani nesaprot, apkārt krievi, vieni vienīgi krievi!
    Pie dīķa satiekam Artūru, kurš uzdevumu jau izpildījis (braucis ar nākamo autobusu, kurš nāca pareizi, paspēja ātrāk par mums un vēl izpildīja uzdevumu) un pasaka mums pareizo atbildi. Pie dīķa jāgaida rindā, te palaižam bariņu ar līderu komandām. Makšķerēšana kļūst par nervus kutinošu nodarbi, jo kāds saka, cik sekundes palikušas, cits "uzmundrina" speciāli kāpinot stresu. Beigu beigās izvelkam maksimumu ar nieka 5 sekunžu rezervi.
    Ejot prom gadās divas ķibeles - Marita uz kādas bedres sastiepj kājas dzīslas pie potītes, kuras turpina sāpēt līdz pat finišam un mūsu aploksnē nav ielikta mazā lapiņa ar norādi, ko darīt tālāk. Par laimi es biju pamanījis pie citām komadnām, ka šāda lapiņa eksistē. Tādēļ griezāmies apkārt un devāmies vēlreiz pie tiesnešiem. Par to izpelnamies -2 minūtes bonusu. Godīgi. Paldies!
    Ielas sākam risināt jau pieturā, jo man skaidrs, ka visas nepaspēsim. Tramvajs tukšs, sasēžamies pareizi, lai visiem ērti un veikli rakstam ielas. Līdz ārā kāpšanai ir sarakstītas kādas 30-40 ielas. Izkāpjam un vēl mazliet pameklējam, bet es skubinu meitenes mest mieru, jo tagad patērējam vairāk laika risinot uzdevumu, nekā iegūstam par pareizām atbildēm (tak tikai 20 sekundes par pareizu ielu!).
    Skrienam uz LU, jo paiet Marita nevar - sāp kāja, bet ja skrien ir ok, jo izstrādājas vairāk adrenalīna, kurš palīdz nejust sāpes. Saņemam uzdevumu un Marita uzreiz zina, kur atrodas Ginka koks. Atzīmējam kartē un atbildēs. Liekas, ka šis uzdevums visvairāk patika Maritai, kura spiedza aiz sajūsmas atrodot valrieksta koku ar visiem riekstiem. Nelaime tik tāda, ka, piemēram, tie riekstkoki bija veselos divos punktos. Tomēr kopumā uzdevums manuprāt mums iet uz priešu un risinās diezgan veikli. Panākam vēl vienu komandu. Bet par to, vai var atbildēs būt 2 burti, prasām tiesnešiem pie Brīvostas pārvaldes, bet šie īsti nezina. Tomēr kautkur noskaidrojas, ka nē. Kautko izsvītrojam laukā, kautko piezīmējam klāt, jo 3 atbildes mums nebija.
    Morzas koda lukturītis aizņemts, tādēļ veikli izdomājam savu kodu shēmu. Es rādu, meitenes pieraksta, ātri un bez sāpēm. Saņemam nākamo uzdevumu un esam pārsteigti, ka tas jau ir finiša uzdevums. Aizskrienam uz parka soliņu apsēsties un padomāt. Lasam karti un bīdamies pa to turp un atpakaļ, bet tālāk par 4to punktu netiekam, nesakrīt un viss. Pēc pusstundas nolemjam uzzvanīt Arturam no Normundu komandas. Likās, ka šie jau finišā, bet izrādās sēž uz Mākslas muzeja trepītēm un mēģina atkost uzdevumu. Aizcilpojam līdz viņiem, jo 6 galvas gudrākas par trim. Sadalam pienākumus - Marita ar Normundu sāk likt kopā Škrobli, bet es ar Ilzi un otru Normundu turpinām sabiedriskā transporta mistēriju. Bet joprojām īsti neveicas. Sākums tagad ir skaidrs, bet pie 6tā punkta nonākam atkal bezizejā. Paskatoties debesīs kļūst skaidrs, ka drīz līs, nolemjam nemērcēt kartes un dodamies pāri ielai uz kafejnīcu. Par laimi mūs tur ārā nemet, turpinām risināt uzdevummu. Man rodas ideja, ka ja nevaram tikt galā ar sākumu, tad jāsāk no beigām. Uzdevuma beigās ir sasaiste starp trolejbusa galapunktu un tramvaju. Tramvaja līnijas nav īpaši daudz, un trolejbusu galapunkti arī pārskatāms skaits. Atveram Rīgas Satiksmes sarakstu weblapu un skaitam pieturas no galapunktiem. Pie 5. maršruta - 6tā pietura 'Miera iela'. Ideāli - tur ir gan tramvajs, gan tuvu starta vietai. Bet vai tur ir kads krodziņš? Īsti pārliecības nav, bet tā kā tas ir vienīgais variants un domāt variantus ir maigi sakot jau piegriezies, nolemjam doties uz Miera un Brīvības ielu stūri.
    Tuvojamies, ejam iekšā... un IR! Prieks un laime pilnīga! Esam ieradušies kā sestā komanda. Uzēdam pusdienas/vakariņas. Sarunās saprotam, ka esam kādas 20-40 minūtes aiz līderiem, domājam, cik daudz būs pareizas atbildes un vai ar to pietiks, lai būtu uz ko cerēt. Saprotam, ka ja gaidīsim līdz beigām, tas būs ilgi.
    Pēc ēšanas izdomāju aizbraukt līdz mājām pēc dēla un tad braukt atpakaļ. Un labi vien bija, ka tā darījām! Jo mums tika veselas 2 (!) kūkas. Viena par uzvaru škroblē, par ko man milzīgs prieks, jo arī pagajušo gadu novinnējām uzvaru papildspēlē Trumpe. Un otra par absolūti necerēto pirmo vietu. Prieks un laime pilnīga! Likās, ka pēdējais uzdevumus, kura risināšanai un braukšanai atvēlējām gandrīz 2 stundas mūs būs iegāzis. Bet tomēr nē, uzdevumos sakrātās pareizās atbildes mums deva pietiekami daudz bonusus.
    Milzīgs paldies organizatoriem par lieliskajiem uzdevumiem un saturīgi pavadītu dienu. Paldies par garšīgo kūku un kēksu. Paldies nezinājamai komandai par hintu Čiekurkalna posmā un paldies Normundu komanda, ar kuru mēs sadarbojāmies vairākos posmos.
    Ceram tikties arī nākamgad!
Choir