Draudzīgā entuziastu apvienība Enkurs

Lietotājvārds: Parole:

Info no twittera

Pastnieks meklē vēstuli VI

iepriekšējā
  • gincha (136.16) Atbildot visiem (136.15)
    Lasu komentārus un domāju, ka laikam jau arī man kautkas jāuzraksta.

    Pastniekā NPK piedalās trešo reizi, iepriekšējo gadu ieguvām 18 vietu no 30 un pirmajā reizē 20 no 28. Iepriekšējie rezultāti nebija diezko iepriecinoši, bet man bija sajūta, ka šo sacensību formātu mūsu komandai vajadzētu pārkost un tikt top10, bet ja paveicas tad top6. Ar tādu mērķi arī startējām. Komandā bez manas sieviņas Maritas mums pievienojās viesmāksliniece Ilze.
    Rīts iesākās ar veiklu skrējienu uz mājai tuvējo iecirkni nobalsot un pēc tam uz tuvējo pieturu, lai dotos uz Miera ielu. Ierodoties galā brīnos, ka dalībnieki ļoti kārtīgi veido iespaidīgu rindu pie reģistrācijas. Stājamies galā. Nolemju, ka būtu īstais laiks pabrokastot, jo pēc tam paredzeu, ka laika ēst nebūs. Izvelku termosu un siermaizītes par ko saņemu dzēlīgas piezīmes no apkārtējiem. Bet nu paši vainīgi, ka nejaudā uzsmērēt sev maizīti. Paklačojamies un tepat jau starta instrukcija.
    Pirmais uzdevums tiešām diezgan vienkāršs, skatos kur lielāks bariņš ar cilvēkiem, pie tā koka pieskrienu. Diezgan veikli savācam visas vērtības, izņemot vienu, kuru komandai sadaloties tomēr atrodam. Pie tiesnešiem pasakām kontrolciparu, kurš izrādās pareizs un saņemam aploksni. Čiekurkalns. Ilze saka, ka jābrauc ar 11. tramvaju līdz Brīvībenei un tad pārsēzoties 6 tajā līdz Čiekurkalnam. Aizskrienam līdz pieturai un uzreiz nāk arī tramvajs. Lecam iekšā, un redzam, kā pieturā pieskrien citas komandas. Priecīgi pamājam viņām, jo liekas, ka esam baigie varoņi paspējot uz tramvaju. Artūrs no Normundiem man gan ar pirkstu rāda, ka jābrauc uz otru pusi. Tad lasot vēlreiz uzdevumu un noorientējoties telpā saprotam, ka laikam taisnība vien būs Arturam un braucot apkārt nekas labs nesanāks. Lecam no tramvaja ārā un ejam uz ielas pretējo pieturu gaidīt pretējā virziena transportlīdzekli.
    Braucam atpakaļ un pareizajā pieturā, protams, iebrist iekšā daudzas komandas, bet līderi jau noteikti ķemmē Čiekurkalnu. Tramvajā sazīmējam kvadrātus, bet par burtiem īstas skaidrības nav. Man loģika saka, ka jāliek Č D E Ē F G Ģ, bet tas ir tikai minējums, konsultējos ar apkartējām komandām. Izrādas, ka tām viss skaidrs - nu Č I E K U R S taču. Paldies!
    Izkāpjot no tramvaja, Ilze nofočē bildes un sadalam kā kurš ies. Tomēr fotogrāfijas izrādās pārāk nekvalitatīvas un Ilze neko neatrod. Satiekamies pēc pāris kvartāliem. Mums jau atrastas 3 bildes. Izstaigājuši lielāko daļu, iegūstam kādas 8 bildes un tad satiekam Normundu (no Normundu komandas, protams). Nolemjam salīdzināties un apmainīties ar trūkstošajām bildēm. Kad satiekam Normunda pārējo komandu, izrādās, ka viņi palaiduši garām vienu bildi, mēs trīs. Pietrūkst viena, kuru par laimi ātri atrodas turpat pie finiša. Un vēl izrādās, ka Normundi gribējuši numurēt kvadrātus tāpat kā mēs sākumā. Tomēr versija par Č I E K U R S visiem patīk labāk un pie tā arī pieturamies.
    Dabūjam atšķirību lapeli. Skrienot uz 6. tramvaju, kuru paspējam noķert aiz astes un ielekt pēdēja brīdī, un paša tramvajā risinām atšķirību uzdevumu. Te ļoti palīdz tas, ka esam divas komandas kopā, jo varam salikt bilžu lapas kopā, tās nav jāšķirsta. Līdz Motormuzejam atrodam 19 atšķirības.
    Motormuzejā pieeju visam racionāli, ekspozīciju redzu vien garāmejot, pārsvarā esmu iegrimis uzdevumu lapiņā vai lasot uzrakstus pie eksponātiem. Sākums grūts - pēc 15 minūtēm mums ir tikai 3 atbildes. Tomēr vēlāk jau mazliet sāk sanākt, pēc pusstundas jau ir kādas 10 atbildes. Piedāvāju dažām komandām mainīties ar atbildēm, lai tā lieta raitāk ietu uz priekšu. Dažas piekrīt dažas nē. Bet iegūstam vēl pāris atbildes. Palikušas vēl 20 minūtes, kuras veltam lai izpildītu velotiesību testu. Uz eksāmenu telpu dodamies mēs ar Maritu un Ilze paliek ekspozīcijā meklēt vēl dažas atbildes. Testu izpildam veikli, paliek vēl pāris minūtes lai noapaļotos ar dažām atbildēm, iesniedzam un dodamies tālāk.
    Pēc 10 minūtēm pienāk autobuss uz Dārziņiem. Piebāzsts pilns ar komandām, kuras visas mēģina uzbūvēt RAF autobusiņus. Mums veikli rodas vīzija, ka jābūt kustīgiem, ripojošiem riteņiem. Griežam nost RAF modelītiem. Kā nogriezts pirmais ritenis, Marita atrod aploksnē lielo kartona gabalu, un top skaidrs, ka riteņi jāgriež no tā. Lipinām mazo RAF ritentiņu atpakaļ. Bakstam caurumus kartonā (un pirkstos), griežam, līmējam, krāsojam. Pēkšņi - kontrole! Bāc, es tak neatceros, vai nopīkstināju, drošības pēc nopīkstu vēlreiz (jo stāvam tieši pie pīkstuļa). Kontrole to redz un saka, ka jāmaksā sods. Es saku, ka tā biļete ir 24h un man nav iemesla viņu nepīkstināt, vienkārši neatceros, vai to izdarīju vai nē. Viņa grib pārbaudīt. Kamēr viņa pārbauda, es atgriežos pie RAF modelīša, jo tas tagad man ir daudz svarīgāk par kaut kādu kontroli. Tā arī nesapratu, kur tā kntrole tālāk palika, bet ar mani viņa vairs nerunāja un sodu nesamaksāju.
    Ieskrienam Darziņu vasarnīcā, izbraucam testa braucienu - ripo. Citām komandām - neripo un mēs jau jūtamies kā uzvarētāji. Pienāk mūsu kārta ripināties - aizbraucam līdz pat rampas galam! Uzvara. Esam pirmā komanda, kura to paveikusi. Tiesneši runā, ka tas ir maksimums un visām komandām, kuras sasniegušas zālīti būs maksimālais (vienāds) rezultāts. Saņemam nākamo aploksnīti un dodamies prom.
    Uzdevums ar sludinājumiem kļūst par manu mīļāko dienas uzdevumu. Ātri aptveram, kā jālasa sludinājumi, dodamies no viena staba pie nākamā, es šifrēju un skrienu, Ilze lasa tekstu un smejas par sludinājuma jēgu. Marita atcerās un reizēm pieraksta to, ko saku. Šķiet, ka šo uzdevumu izpildam triecientempā. Esam pie finiša, ātri izlasām un skrienam uz tuvējo pieturu, kur uzreiz nāk autobuss. Bet diemžēl autobuss nogriežas no šosejas. Ātri aptveram, kas tas ir par maršrutu, nolemjam braukt vēl uz priekšu, un tad iet pāris kvartālus kājām. Ar mums kopā vēl kādas 5 komandas. Atrodam gandrīz visus ezerus, izņemot to vienu uz kuru braucam. Pa ceļam prasam vietējiem - šie neko nezina, bet kas vēl sliktāk - neviens mani nesaprot, apkārt krievi, vieni vienīgi krievi!
    Pie dīķa satiekam Artūru, kurš uzdevumu jau izpildījis (braucis ar nākamo autobusu, kurš nāca pareizi, paspēja ātrāk par mums un vēl izpildīja uzdevumu) un pasaka mums pareizo atbildi. Pie dīķa jāgaida rindā, te palaižam bariņu ar līderu komandām. Makšķerēšana kļūst par nervus kutinošu nodarbi, jo kāds saka, cik sekundes palikušas, cits "uzmundrina" speciāli kāpinot stresu. Beigu beigās izvelkam maksimumu ar nieka 5 sekunžu rezervi.
    Ejot prom gadās divas ķibeles - Marita uz kādas bedres sastiepj kājas dzīslas pie potītes, kuras turpina sāpēt līdz pat finišam un mūsu aploksnē nav ielikta mazā lapiņa ar norādi, ko darīt tālāk. Par laimi es biju pamanījis pie citām komadnām, ka šāda lapiņa eksistē. Tādēļ griezāmies apkārt un devāmies vēlreiz pie tiesnešiem. Par to izpelnamies -2 minūtes bonusu. Godīgi. Paldies!
    Ielas sākam risināt jau pieturā, jo man skaidrs, ka visas nepaspēsim. Tramvajs tukšs, sasēžamies pareizi, lai visiem ērti un veikli rakstam ielas. Līdz ārā kāpšanai ir sarakstītas kādas 30-40 ielas. Izkāpjam un vēl mazliet pameklējam, bet es skubinu meitenes mest mieru, jo tagad patērējam vairāk laika risinot uzdevumu, nekā iegūstam par pareizām atbildēm (tak tikai 20 sekundes par pareizu ielu!).
    Skrienam uz LU, jo paiet Marita nevar - sāp kāja, bet ja skrien ir ok, jo izstrādājas vairāk adrenalīna, kurš palīdz nejust sāpes. Saņemam uzdevumu un Marita uzreiz zina, kur atrodas Ginka koks. Atzīmējam kartē un atbildēs. Liekas, ka šis uzdevums visvairāk patika Maritai, kura spiedza aiz sajūsmas atrodot valrieksta koku ar visiem riekstiem. Nelaime tik tāda, ka, piemēram, tie riekstkoki bija veselos divos punktos. Tomēr kopumā uzdevums manuprāt mums iet uz priešu un risinās diezgan veikli. Panākam vēl vienu komandu. Bet par to, vai var atbildēs būt 2 burti, prasām tiesnešiem pie Brīvostas pārvaldes, bet šie īsti nezina. Tomēr kautkur noskaidrojas, ka nē. Kautko izsvītrojam laukā, kautko piezīmējam klāt, jo 3 atbildes mums nebija.
    Morzas koda lukturītis aizņemts, tādēļ veikli izdomājam savu kodu shēmu. Es rādu, meitenes pieraksta, ātri un bez sāpēm. Saņemam nākamo uzdevumu un esam pārsteigti, ka tas jau ir finiša uzdevums. Aizskrienam uz parka soliņu apsēsties un padomāt. Lasam karti un bīdamies pa to turp un atpakaļ, bet tālāk par 4to punktu netiekam, nesakrīt un viss. Pēc pusstundas nolemjam uzzvanīt Arturam no Normundu komandas. Likās, ka šie jau finišā, bet izrādās sēž uz Mākslas muzeja trepītēm un mēģina atkost uzdevumu. Aizcilpojam līdz viņiem, jo 6 galvas gudrākas par trim. Sadalam pienākumus - Marita ar Normundu sāk likt kopā Škrobli, bet es ar Ilzi un otru Normundu turpinām sabiedriskā transporta mistēriju. Bet joprojām īsti neveicas. Sākums tagad ir skaidrs, bet pie 6tā punkta nonākam atkal bezizejā. Paskatoties debesīs kļūst skaidrs, ka drīz līs, nolemjam nemērcēt kartes un dodamies pāri ielai uz kafejnīcu. Par laimi mūs tur ārā nemet, turpinām risināt uzdevummu. Man rodas ideja, ka ja nevaram tikt galā ar sākumu, tad jāsāk no beigām. Uzdevuma beigās ir sasaiste starp trolejbusa galapunktu un tramvaju. Tramvaja līnijas nav īpaši daudz, un trolejbusu galapunkti arī pārskatāms skaits. Atveram Rīgas Satiksmes sarakstu weblapu un skaitam pieturas no galapunktiem. Pie 5. maršruta - 6tā pietura 'Miera iela'. Ideāli - tur ir gan tramvajs, gan tuvu starta vietai. Bet vai tur ir kads krodziņš? Īsti pārliecības nav, bet tā kā tas ir vienīgais variants un domāt variantus ir maigi sakot jau piegriezies, nolemjam doties uz Miera un Brīvības ielu stūri.
    Tuvojamies, ejam iekšā... un IR! Prieks un laime pilnīga! Esam ieradušies kā sestā komanda. Uzēdam pusdienas/vakariņas. Sarunās saprotam, ka esam kādas 20-40 minūtes aiz līderiem, domājam, cik daudz būs pareizas atbildes un vai ar to pietiks, lai būtu uz ko cerēt. Saprotam, ka ja gaidīsim līdz beigām, tas būs ilgi.
    Pēc ēšanas izdomāju aizbraukt līdz mājām pēc dēla un tad braukt atpakaļ. Un labi vien bija, ka tā darījām! Jo mums tika veselas 2 (!) kūkas. Viena par uzvaru škroblē, par ko man milzīgs prieks, jo arī pagajušo gadu novinnējām uzvaru papildspēlē Trumpe. Un otra par absolūti necerēto pirmo vietu. Prieks un laime pilnīga! Likās, ka pēdējais uzdevumus, kura risināšanai un braukšanai atvēlējām gandrīz 2 stundas mūs būs iegāzis. Bet tomēr nē, uzdevumos sakrātās pareizās atbildes mums deva pietiekami daudz bonusus.
    Milzīgs paldies organizatoriem par lieliskajiem uzdevumiem un saturīgi pavadītu dienu. Paldies par garšīgo kūku un kēksu. Paldies nezinājamai komandai par hintu Čiekurkalna posmā un paldies Normundu komanda, ar kuru mēs sadarbojāmies vairākos posmos.
    Ceram tikties arī nākamgad!
iepriekšējā
Choir