Stāsts iz dzīves
2005/10/14 Ģirts VilksKā es roku lauzu Nr.3 (pirmos divus izlaidīšu)
... un tad seko spēcīgs sitiens pa „nav svarīgi kurieni”. Paskatos uz savu sāpošo roku, galvā nomēru sāpju pakāpi... jupistevirāvis, es tak zinu šos simptomus – atkal kaut ko esmu sev salauzis, tas nu ir skaidrs. Ir vēls, ir dzerts, nekur negribu braukt, rīt uz darbu... njā, sanāk man pilnīgi nelaikā un nevietā nodarīt savam trauslajam korpusam smagus miesas bojājumus. Nekas, jāiet vien mājās, rīt gan jau kaut ko izgudrošu, kā nekā darbs nav īpaši tālu no traumām.
Rīts. Sāp, maita. Uzpampusi. Ehh, atkal tam sekos vismaz 2 nedēļas ģipsis, rentgeni, ķirurgi, slimības lapa A un B... ai, pietiks par to domāt, tāpat no tā neizbēgt. Darbs, visi uz mani lūr tā itkā kaut kas traks būtu noticis. Darba meitenes i dzirdēt negrib, ka uz traumām braukšu pusdienlaikā, tā itkā pa tām pāris stundām man roka nopūs. Nu labi, strādāt tāpat negribas.
Traumas.
„Labrīt, es salauzu roku, ieģipsējiet lūdzu”
„Kā Jūs zinat, ka esat kaut ko salauzis?”
„Zinu...”
„Kā guvāt traumu?”
„Iesitu pa „nav svarīgi kurieni””
Nemaz neizbrīnijos, ka visi apkārt sāk ķiķināt.
Un te nu nāk viņš, mans glābējdakteris. Būtu iznājis, cik viņš labs, pirms tam būtu viņam tēju ar ciankāliju uzdāvinājis. Jauks cilvēks.
Pāris rentgeni, gaidīšana, secinājums, ka ir pilnībā pārlauzts plaukstas V kauls (mazā pirkstiņa turpinājums), dislokācija un mans neviltotais prieks par vakar paveikto. Sekoju dakterītim uz kabinetu, pasniedzu roku, gaidu savu ģipsi. Bet tad dakterītis man nez kāpēc liek turēt pirkstus „peace” stilā. Nē nu ok, nav jau grūti. Pēc pavisam neilgas instrukcijas, ka pirksti tā jātur visu laiku un ka mazliet sāpēs, seko pats labākais visā šajā pasākumā – kaula taisnošana. Ā.. aizmirsu pateikt, ka dakteris neiedeva man pretsāpju poti, jo no manis nes pēc alkohola, tātad uz mani pote neiedarbosies.
Nemaz nezināju, ka tik vienkārši ir sasniegt zvaigznes. Kādus tikai zvaigznājus es nesaskatījos, tas viss beidzās, kad jutu, ka no sāpēm tūlīt atslēgšos... Nu nekas nekas, Ģirt, vēl tikai vienu reizīti. Atkal??? No domas vien jau eju transā. Atkal gan... atkal zvaigznāji, interesants samaņas stāvoklis un stulbs daktera jautājums: „vai tad tiešām tik ļoti sāp?” Nu kā tad nesāpēs, ja tu man tagad ļoti lēnām lauz roku, vakar es to izdarīju mazāk kā sekundē, bet tu, dakterīt, to dari vairākas minūtes no vietas.
Viss, ģipsis ir iegūts, mokas garām, drīz varēšu iet un trīcošām rokām uzpīpēt. Tikai jānoformē trauma un būšu brīvs.
„Nu, kā jūties, Ģirt?”
„Sāp, protams”
„Hmm, nu varbūt panāc šurp, ģipsi tev pārsiesim”
„Nu, ok. Ko vajag to vajag”
Jau kabinetā, pēc ģipša noņemšanas:
„Tagad, saliec tos divus pirkstiņus, tā, kā tev karatē mācīja”
Opā. Gandrīz paģību. Viņš atkal darīs TO!!! Lieki teikt, ka šoreiz tas viss likās n-tās reizes sāpīgāk un tizlāk... nekad dzīvē nebiju izbaudījis tādas sāpes un lieki teikt, ka pēc nu jau otrā ģipša uzlikšanas, uz daktera jautājumu „kā jūties?” es atbildēju „labi”, kaut arī nu jau sāpes bija stipri lielākas nekā ar pirmo ģipsi.
Viss. Ātri atvados, savācu diagnozi, izvelku cigareti un trīcošu ķermeni, sāpošu galvu skrienu prom no šīs drausmīgā traumu labošanas konveijera. Nekad, nekad vairs neko negribu lauzt.
Citas ziņas
... un tad seko spēcīgs sitiens pa „nav svarīgi kurieni”. Paskatos uz savu sāpošo roku, galvā nomēru sāpju pakāpi... jupistevirāvis, es tak zinu šos simptomus – atkal kaut ko esmu sev salauzis, tas nu ir skaidrs. Ir vēls, ir dzerts, nekur negribu braukt, rīt uz darbu... njā, sanāk man pilnīgi nelaikā un nevietā nodarīt savam trauslajam korpusam smagus miesas bojājumus. Nekas, jāiet vien mājās, rīt gan jau kaut ko izgudrošu, kā nekā darbs nav īpaši tālu no traumām.
Rīts. Sāp, maita. Uzpampusi. Ehh, atkal tam sekos vismaz 2 nedēļas ģipsis, rentgeni, ķirurgi, slimības lapa A un B... ai, pietiks par to domāt, tāpat no tā neizbēgt. Darbs, visi uz mani lūr tā itkā kaut kas traks būtu noticis. Darba meitenes i dzirdēt negrib, ka uz traumām braukšu pusdienlaikā, tā itkā pa tām pāris stundām man roka nopūs. Nu labi, strādāt tāpat negribas.
Traumas.
„Labrīt, es salauzu roku, ieģipsējiet lūdzu”
„Kā Jūs zinat, ka esat kaut ko salauzis?”
„Zinu...”
„Kā guvāt traumu?”
„Iesitu pa „nav svarīgi kurieni””
Nemaz neizbrīnijos, ka visi apkārt sāk ķiķināt.
Un te nu nāk viņš, mans glābējdakteris. Būtu iznājis, cik viņš labs, pirms tam būtu viņam tēju ar ciankāliju uzdāvinājis. Jauks cilvēks.
Pāris rentgeni, gaidīšana, secinājums, ka ir pilnībā pārlauzts plaukstas V kauls (mazā pirkstiņa turpinājums), dislokācija un mans neviltotais prieks par vakar paveikto. Sekoju dakterītim uz kabinetu, pasniedzu roku, gaidu savu ģipsi. Bet tad dakterītis man nez kāpēc liek turēt pirkstus „peace” stilā. Nē nu ok, nav jau grūti. Pēc pavisam neilgas instrukcijas, ka pirksti tā jātur visu laiku un ka mazliet sāpēs, seko pats labākais visā šajā pasākumā – kaula taisnošana. Ā.. aizmirsu pateikt, ka dakteris neiedeva man pretsāpju poti, jo no manis nes pēc alkohola, tātad uz mani pote neiedarbosies.
Nemaz nezināju, ka tik vienkārši ir sasniegt zvaigznes. Kādus tikai zvaigznājus es nesaskatījos, tas viss beidzās, kad jutu, ka no sāpēm tūlīt atslēgšos... Nu nekas nekas, Ģirt, vēl tikai vienu reizīti. Atkal??? No domas vien jau eju transā. Atkal gan... atkal zvaigznāji, interesants samaņas stāvoklis un stulbs daktera jautājums: „vai tad tiešām tik ļoti sāp?” Nu kā tad nesāpēs, ja tu man tagad ļoti lēnām lauz roku, vakar es to izdarīju mazāk kā sekundē, bet tu, dakterīt, to dari vairākas minūtes no vietas.
Viss, ģipsis ir iegūts, mokas garām, drīz varēšu iet un trīcošām rokām uzpīpēt. Tikai jānoformē trauma un būšu brīvs.
„Nu, kā jūties, Ģirt?”
„Sāp, protams”
„Hmm, nu varbūt panāc šurp, ģipsi tev pārsiesim”
„Nu, ok. Ko vajag to vajag”
Jau kabinetā, pēc ģipša noņemšanas:
„Tagad, saliec tos divus pirkstiņus, tā, kā tev karatē mācīja”
Opā. Gandrīz paģību. Viņš atkal darīs TO!!! Lieki teikt, ka šoreiz tas viss likās n-tās reizes sāpīgāk un tizlāk... nekad dzīvē nebiju izbaudījis tādas sāpes un lieki teikt, ka pēc nu jau otrā ģipša uzlikšanas, uz daktera jautājumu „kā jūties?” es atbildēju „labi”, kaut arī nu jau sāpes bija stipri lielākas nekā ar pirmo ģipsi.
Viss. Ātri atvados, savācu diagnozi, izvelku cigareti un trīcošu ķermeni, sāpošu galvu skrienu prom no šīs drausmīgā traumu labošanas konveijera. Nekad, nekad vairs neko negribu lauzt.