2008/09/22
Pēc tautas pieprasījuma publicējam uzdevumu no pasākuma "Pastnieks meklē vēstuli... " 4KP uz tilta pie Daugmales stacijas.
Autori: Mārcis un Mārtiņš
Liels bija Miervalža pārsteigums atverot savu pasta kastīti, tajā bez ierastās mazvērtīgo papīru kaudzes bija arī kāda interesanta vēstule. Pēc zināma izpētes laika viņš secināja, ka kāds ir kļūdījies piegādājot pastu. Miervaldim bija kāds sens nepiepildīts sapnis - būt par pastnieku. Šo sapni tā arī neizdevās realizēt, sakarā ar puspēdas zaudēšanu sēņojot, kas bija viņa lielākais hobijs. Bet atgriežoties pie pazaudētās vēstules, Miervaldis secināja, ka tā ir viņa iespēja iejusties pastnieka lomā.
Tā kā vēstules adresāts dzīvo Rīgā, tad Miervaldis izlēma doties uz Rīgu ar vilcienu. Miervalža rokas pulkstenis rādīja 15:48, kad viņš izgāja no savas mājas. Līdz stacijai ir 1243m, Miervalža vidējais pārvietošanās ātrums savas pēdas traumas dēļ ir 1,5 reizes mazāks par cilvēku uzskatīto vidējo pārvietošanās ātrumu (5 km/h). Miervaldis nekad nekavē, tāpēc rokas pulkstenis ir par 5 minūtēm ātrāks kā mājas sienas pulkstenis. Sienas pulksteni Miervaldis pirms 3 gadiem bija nopircis vietējā ikgada tirdziņā no sava kaimiņa. Sanāca lēti, jo kaimiņš mēdza uzkāpt uz korķa, līdz ar ko tas izmaksāja tikai vienu 0,7 l grādīgā dzēriena pudeli.
Lai nu kā mājas pulkstenim bija nelāgs niķis katru gadu atpalikt pa 2 minūtēm. Miervaldis pēdējo reizi mājas pulksteni noregulēja pirms 18 mēnešiem pēc baznīcas pulksteņa. Miervaldis zināja, ka baznīcas pulkstenis ir par 3 minūtēm ātrāks kā stacijas pulkstenis, jo vienreiz netīšām bija pētījis skaistos stacijas pulksteņa stundu un minūšu rādītajus, kad baznīcas pulksteņi sita apaļu stundu.
Miervaldis bija patīkami pārsteigts, kad vilciens ieradās 4 minūtes pirms sarakstā norādītā, tas, protams, pēc stacijas pulksteņa laika, un nostāvējis tikai 2 minūtes, tas devās ceļā uz Rīgu. Katra minūte pastniekam ir dārga, tīksminājās Miervaldis, kura uzvārds, varbūt zīmīgi, bija Paciņš.
Ierodoties stacijā vilciens bija turpinājis braukt mazliet ātrāk nekā sarakstā un uz centrālās stacijas perona, apskatot centrālās stacijas pulksteni, Miervaldis secināja, ka viņš ir ieradies Rīgā 5 minūtes pirms laika. 4 minūtēs viņš bija jau stacijas pulksteņa pakājē. Miervaldim tagad bija jānokļūst līdz pastkastītei, kura atradās gandrīz vai precīzi puskilometra attālumā no stacijas pulksteņa. Miervaldis bija labi izstudējis karti pirms ceļa, kļūdas viņš sev nepiedotu.
Cikos Miervaldis pēc sava rokas pulksteņa iemetīs vēstuli īstajam adresātam? (Precizitāte līdz minūtei)
Vilcieni iet katras 8 minūtes sākot no 15:30 (15:38, 15:46 ...), līdz Rīgai nokļūstot 21 minūtē.
2006/10/07
"Gaujiena Hourly" ir lielākais ikstundas periodiskais izdevums Latvijā, kas radās iepazīstot tādu burvīgu vietu kā Gaujiena. Cerams ka šie periodiskie izdevumi jums patiks un būs par iemeslu tam, lai jūs apmeklētu šo burvīgo Latvijas nostūri.
No 1 No 2 No 3 No 4 No 5 No 6 No 7 No 8 Ar cieņu
Redakcija
2005/12/31
Mērķis samērā iespaidīgs un pat no pirmā acu uzmetiena šķiet nereāls, bet tāds tas ir un radās patiesībā tikai procesā, sākumā pat par to nepiedomājot. Uz gada beigām lielākam vairumam ļaužu nāk prātā doma – ar ko lai sagaida kopā jauno gadu un kur, loģiski, ka gribas sagaidīt to ar tuviem cilvēkiem jaukā vietā un jautrā prātā, kas ne vienmēr ir saistīts ar dažādu dziru pagaršošanu. Bet kāpēc gan nevarētu sagaidīt jauno gadu kopā ar Rīgu? Pirmais jautājums laikam būs – kā tas ir iespējams un priekš kam?
Par to vai tas ir iespējams nedaudz vēlāk, bet tagad nedaudz par to „priekš kam”. A kāpēc gan ne? :) Tā kā liela daļas Latvijas iedzīvotāju ir koncentrēta tieši mūsu galvaspilsētā, tad tas būtu pat mīļi sagaidīt JG kopā ar pilsētu, kurā tu dzīvo, esi dzimis vai pat visu mūžu nodzīvojis. Bet vai ir daudz tādu, kas ir gatavi svinēt šos svētkus, kas notiek vienreiz gadā kopā ar savu pilsētu, saviem līdzpilsoņiem, saviem kaimiņiem!? Daļa Enkura biedri šoreiz tā izdarīja un jāatzīst, ka sajūtas bija tiešām interesantas. Fanātiskā uguņošana, par kuru atceras vienreiz gadā vai vēl kādu reizi kādos nozīmīgos svētkos, šajā gadu mijā ir uz viļņa – šauj visi, kam nav slinkums un šauj visu ko nav žēl. Kā tika nospriests procesā, tad, ja pie mums būtu kāda neliela aziātu komūna Rīgā, tad iespējams, ka viņi noziedotu pat vienu biedru un uzlaistu gaisā kā svēto pūķi un tas viņam būtu liels gods.
Bet mērķis tika sasniegts un JG tika sagaidīts kopā ar Rīgu. Minūtes desmit pirms šī visu gaidītā notikuma 5 enkura biedri izkāpa no mašīnas Jūrmalas šosejas sākumā un devās pie RĪGAS – šajā gadījumā lielajiem baltajiem burtiem RĪGA, kur arī tika sagaidīts JG ar šampi [alkoholisko un bezalkoholisko].
2005/10/14
Kā es roku lauzu Nr.3 (pirmos divus izlaidīšu)
... un tad seko spēcīgs sitiens pa „nav svarīgi kurieni”. Paskatos uz savu sāpošo roku, galvā nomēru sāpju pakāpi... jupistevirāvis, es tak zinu šos simptomus – atkal kaut ko esmu sev salauzis, tas nu ir skaidrs. Ir vēls, ir dzerts, nekur negribu braukt, rīt uz darbu... njā, sanāk man pilnīgi nelaikā un nevietā nodarīt savam trauslajam korpusam smagus miesas bojājumus. Nekas, jāiet vien mājās, rīt gan jau kaut ko izgudrošu, kā nekā darbs nav īpaši tālu no traumām.
Rīts. Sāp, maita. Uzpampusi. Ehh, atkal tam sekos vismaz 2 nedēļas ģipsis, rentgeni, ķirurgi, slimības lapa A un B... ai, pietiks par to domāt, tāpat no tā neizbēgt. Darbs, visi uz mani lūr tā itkā kaut kas traks būtu noticis. Darba meitenes i dzirdēt negrib, ka uz traumām braukšu pusdienlaikā, tā itkā pa tām pāris stundām man roka nopūs. Nu labi, strādāt tāpat negribas.
Traumas.
„Labrīt, es salauzu roku, ieģipsējiet lūdzu”
„Kā Jūs zinat, ka esat kaut ko salauzis?”
„Zinu...”
„Kā guvāt traumu?”
„Iesitu pa „nav svarīgi kurieni””
Nemaz neizbrīnijos, ka visi apkārt sāk ķiķināt.
Un te nu nāk viņš, mans glābējdakteris. Būtu iznājis, cik viņš labs, pirms tam būtu viņam tēju ar ciankāliju uzdāvinājis. Jauks cilvēks.
Pāris rentgeni, gaidīšana, secinājums, ka ir pilnībā pārlauzts plaukstas V kauls (mazā pirkstiņa turpinājums), dislokācija un mans neviltotais prieks par vakar paveikto. Sekoju dakterītim uz kabinetu, pasniedzu roku, gaidu savu ģipsi. Bet tad dakterītis man nez kāpēc liek turēt pirkstus „peace” stilā. Nē nu ok, nav jau grūti. Pēc pavisam neilgas instrukcijas, ka pirksti tā jātur visu laiku un ka mazliet sāpēs, seko pats labākais visā šajā pasākumā – kaula taisnošana. Ā.. aizmirsu pateikt, ka dakteris neiedeva man pretsāpju poti, jo no manis nes pēc alkohola, tātad uz mani pote neiedarbosies.
Nemaz nezināju, ka tik vienkārši ir sasniegt zvaigznes. Kādus tikai zvaigznājus es nesaskatījos, tas viss beidzās, kad jutu, ka no sāpēm tūlīt atslēgšos... Nu nekas nekas, Ģirt, vēl tikai vienu reizīti. Atkal??? No domas vien jau eju transā. Atkal gan... atkal zvaigznāji, interesants samaņas stāvoklis un stulbs daktera jautājums: „vai tad tiešām tik ļoti sāp?” Nu kā tad nesāpēs, ja tu man tagad ļoti lēnām lauz roku, vakar es to izdarīju mazāk kā sekundē, bet tu, dakterīt, to dari vairākas minūtes no vietas.
Viss, ģipsis ir iegūts, mokas garām, drīz varēšu iet un trīcošām rokām uzpīpēt. Tikai jānoformē trauma un būšu brīvs.
„Nu, kā jūties, Ģirt?”
„Sāp, protams”
„Hmm, nu varbūt panāc šurp, ģipsi tev pārsiesim”
„Nu, ok. Ko vajag to vajag”
Jau kabinetā, pēc ģipša noņemšanas:
„Tagad, saliec tos divus pirkstiņus, tā, kā tev karatē mācīja”
Opā. Gandrīz paģību. Viņš atkal darīs TO!!! Lieki teikt, ka šoreiz tas viss likās n-tās reizes sāpīgāk un tizlāk... nekad dzīvē nebiju izbaudījis tādas sāpes un lieki teikt, ka pēc nu jau otrā ģipša uzlikšanas, uz daktera jautājumu „kā jūties?” es atbildēju „labi”, kaut arī nu jau sāpes bija stipri lielākas nekā ar pirmo ģipsi.
Viss. Ātri atvados, savācu diagnozi, izvelku cigareti un trīcošu ķermeni, sāpošu galvu skrienu prom no šīs drausmīgā traumu labošanas konveijera. Nekad, nekad vairs neko negribu lauzt.
2005/03/04
Dmitrijs Šostakovičs
"Gaišais Strauts"
Dzīve kolhozā. Komisks balets 2 cēlienos
Darbības vieta un laiks:
Ziemeļkaukāzs, Kubaņa, kolhozs "Gaišais strauts"
20. gadsimta 30,gadu pirmā puse
Galvenajās lomās:
ZINA - Viktorija Jansone
PJOTRS - Pāvels Vasiļčenko
BALERīNA - Elza Leimane
BALETDEJOTĀJS - Sergejs Neikšins
Plus veel Atpūtnieki, Akordeonists, Slaucēja, Traktorists, Kalnietis un Kubaņietis u.c.
Ir piekdienas rīts, zvans no vienas meitenes, kura saka man tev ir neatvairāms piedāvājums (galvā rodas intriga) "Vai negribi iet uz baletu?" protams kā jau daudziem no jums tas liekas kaut kāds kosmoss. Pēc īsa brīža hihināšanas un apstulbuma es izlēmu piekrist. Eksperiments ir sācies!!! Pirmais jau kas ienāca prātā: ka ir jāsaģērbjas glauni jo pidžammā jau uz baletu iet nevar. Par laimi mājās uzvalks un tupeles bija :)
Sestdiena vēl 3h pirms sākuma es viesojos pie biedriem (Sadams,Procis,Labvēlis) vēl itkā iekšēji mierīgs bet jau palēnām skudriņas skraidīt sāka. 1,5h pirms sākuma ierodos majās un saprotu ka man sevi vajag sakopt + paēst jo citādi ja ne Baleta laikā tad vismaz pēc viņa būs hana. 1h pirms sākuma jau daudz kas ir padarīts, bet tāpat jūtu ka laiks spiež un jāustās vēl ātrāk... 30 min pirms sākuma esmu jau izgājis ķeru transportu un braucu - ārēji esmu mierīgs, iekšēji degu. 10 min. līdz sākumam esmu pie operas satieku pavadoni ejam iekšā, par cik pirmo reizi uz nopietnu pasākumu tādā mājā, galvā risinās apjukums. Pēc brīža jau tiek atrasta garderobe un arī loža kur sēdēt. 2min pirms sākuma izdomāju ka ir vajadzīga programmiņa un ejot ārā no ložas priekšā stāv Voodjiks(abi pārsteigti). Sākums nodziest gaisma parādās Zina ...
Jāsaka pirmā satikšanās ar baletu man izrādījusies pozitīva. Skaistas baletdejotājas ;) baleta sižets pat man-iesācējam izrādās pietiekami saprotams.Operas nams lai arī no ārpuses izskatās liels, bet no iekšpuses tāds saspiests vien ir.Droši vien gribēsies vēlreiz atgriezties uz vēl kādu baletu...
Balets beidzās esmu uz ielas tikko pabijis Baletā sajūtas pozitīvas dodamies tālāk... Ieteikums citiem pirms došanās uz Baletu viennozīmīgi izguļaties jo citādi tumsā sēžot kaut ko svrīgu nogulēsiet :)
Ar cienju fon_Schmitz (c)
