Draudzīgā entuziastu apvienība Enkurs

Lietotājvārds: Parole:

Info no twittera

Efektīva komunikācija

Man te paprasīja un es 21 minūtē uzkodēju :D

Tātad tā, tagad ir iespēja biedriem sūtīt citiem biedriem epastu pa taisno no enkura. Opcijas aizspamot visiem nav :P
Toties tagad ielogojoties, savā izvēlnē varat ieraudzīt jaunu sadaļu "meili", uz kuras uzspiežot parādās formiņa, ar kuras palīdzību varat sakontaktēt jebkuru enkura biedru.

Veiksmi spamā :)

Kā sagaidīt JG kopā ar Rīgu

Mērķis samērā iespaidīgs un pat no pirmā acu uzmetiena šķiet nereāls, bet tāds tas ir un radās patiesībā tikai procesā, sākumā pat par to nepiedomājot. Uz gada beigām lielākam vairumam ļaužu nāk prātā doma – ar ko lai sagaida kopā jauno gadu un kur, loģiski, ka gribas sagaidīt to ar tuviem cilvēkiem jaukā vietā un jautrā prātā, kas ne vienmēr ir saistīts ar dažādu dziru pagaršošanu. Bet kāpēc gan nevarētu sagaidīt jauno gadu kopā ar Rīgu? Pirmais jautājums laikam būs – kā tas ir iespējams un priekš kam?
Par to vai tas ir iespējams nedaudz vēlāk, bet tagad nedaudz par to „priekš kam”. A kāpēc gan ne? :) Tā kā liela daļas Latvijas iedzīvotāju ir koncentrēta tieši mūsu galvaspilsētā, tad tas būtu pat mīļi sagaidīt JG kopā ar pilsētu, kurā tu dzīvo, esi dzimis vai pat visu mūžu nodzīvojis. Bet vai ir daudz tādu, kas ir gatavi svinēt šos svētkus, kas notiek vienreiz gadā kopā ar savu pilsētu, saviem līdzpilsoņiem, saviem kaimiņiem!? Daļa Enkura biedri šoreiz tā izdarīja un jāatzīst, ka sajūtas bija tiešām interesantas. Fanātiskā uguņošana, par kuru atceras vienreiz gadā vai vēl kādu reizi kādos nozīmīgos svētkos, šajā gadu mijā ir uz viļņa – šauj visi, kam nav slinkums un šauj visu ko nav žēl. Kā tika nospriests procesā, tad, ja pie mums būtu kāda neliela aziātu komūna Rīgā, tad iespējams, ka viņi noziedotu pat vienu biedru un uzlaistu gaisā kā svēto pūķi un tas viņam būtu liels gods.
Bet mērķis tika sasniegts un JG tika sagaidīts kopā ar Rīgu. Minūtes desmit pirms šī visu gaidītā notikuma 5 enkura biedri izkāpa no mašīnas Jūrmalas šosejas sākumā un devās pie RĪGAS – šajā gadījumā lielajiem baltajiem burtiem RĪGA, kur arī tika sagaidīts JG ar šampi [alkoholisko un bezalkoholisko].

Enkuram 1.vieta!!!

Komanda "Deputāts Enkurs" pasākumā "Pazīsti Rīgu" kurš norisinājās jau 33 reizi, jauniešu komandu konkurencē izcīnija godpilno Pirmo vietu!!! Speciāla pateicība šinī panākumā ir komandas Kapteinei Bi-bi kuras ieguldījums mājas darbā ir neatsverams (starp citu viņu atzina par labāko), kā arī pārējiem komandas dalībniekiem: aTim, Labvēlim, Namtaram, Mazmaz un Shtox. 

Stāsts iz dzīves

Kā es roku lauzu Nr.3 (pirmos divus izlaidīšu)

... un tad seko spēcīgs sitiens pa „nav svarīgi kurieni”. Paskatos uz savu sāpošo roku, galvā nomēru sāpju pakāpi... jupistevirāvis, es tak zinu šos simptomus – atkal kaut ko esmu sev salauzis, tas nu ir skaidrs. Ir vēls, ir dzerts, nekur negribu braukt, rīt uz darbu... njā, sanāk man pilnīgi nelaikā un nevietā nodarīt savam trauslajam korpusam smagus miesas bojājumus. Nekas, jāiet vien mājās, rīt gan jau kaut ko izgudrošu, kā nekā darbs nav īpaši tālu no traumām.

Rīts. Sāp, maita. Uzpampusi. Ehh, atkal tam sekos vismaz 2 nedēļas ģipsis, rentgeni, ķirurgi, slimības lapa A un B... ai, pietiks par to domāt, tāpat no tā neizbēgt. Darbs, visi uz mani lūr tā itkā kaut kas traks būtu noticis. Darba meitenes i dzirdēt negrib, ka uz traumām braukšu pusdienlaikā, tā itkā pa tām pāris stundām man roka nopūs. Nu labi, strādāt tāpat negribas.

Traumas.
„Labrīt, es salauzu roku, ieģipsējiet lūdzu”
„Kā Jūs zinat, ka esat kaut ko salauzis?”
„Zinu...”
„Kā guvāt traumu?”
„Iesitu pa „nav svarīgi kurieni””
Nemaz neizbrīnijos, ka visi apkārt sāk ķiķināt.
Un te nu nāk viņš, mans glābējdakteris. Būtu iznājis, cik viņš labs, pirms tam būtu viņam tēju ar ciankāliju uzdāvinājis. Jauks cilvēks.
Pāris rentgeni, gaidīšana, secinājums, ka ir pilnībā pārlauzts plaukstas V kauls (mazā pirkstiņa turpinājums), dislokācija un mans neviltotais prieks par vakar paveikto. Sekoju dakterītim uz kabinetu, pasniedzu roku, gaidu savu ģipsi. Bet tad dakterītis man nez kāpēc liek turēt pirkstus „peace” stilā. Nē nu ok, nav jau grūti. Pēc pavisam neilgas instrukcijas, ka pirksti tā jātur visu laiku un ka mazliet sāpēs, seko pats labākais visā šajā pasākumā – kaula taisnošana. Ā.. aizmirsu pateikt, ka dakteris neiedeva man pretsāpju poti, jo no manis nes pēc alkohola, tātad uz mani pote neiedarbosies.
Nemaz nezināju, ka tik vienkārši ir sasniegt zvaigznes. Kādus tikai zvaigznājus es nesaskatījos, tas viss beidzās, kad jutu, ka no sāpēm tūlīt atslēgšos... Nu nekas nekas, Ģirt, vēl tikai vienu reizīti. Atkal??? No domas vien jau eju transā. Atkal gan... atkal zvaigznāji, interesants samaņas stāvoklis un stulbs daktera jautājums: „vai tad tiešām tik ļoti sāp?” Nu kā tad nesāpēs, ja tu man tagad ļoti lēnām lauz roku, vakar es to izdarīju mazāk kā sekundē, bet tu, dakterīt, to dari vairākas minūtes no vietas.
Viss, ģipsis ir iegūts, mokas garām, drīz varēšu iet un trīcošām rokām uzpīpēt. Tikai jānoformē trauma un būšu brīvs.
„Nu, kā jūties, Ģirt?”
„Sāp, protams”
„Hmm, nu varbūt panāc šurp, ģipsi tev pārsiesim”
„Nu, ok. Ko vajag to vajag”
Jau kabinetā, pēc ģipša noņemšanas:
„Tagad, saliec tos divus pirkstiņus, tā, kā tev karatē mācīja”
Opā. Gandrīz paģību. Viņš atkal darīs TO!!! Lieki teikt, ka šoreiz tas viss likās n-tās reizes sāpīgāk un tizlāk... nekad dzīvē nebiju izbaudījis tādas sāpes un lieki teikt, ka pēc nu jau otrā ģipša uzlikšanas, uz daktera jautājumu „kā jūties?” es atbildēju „labi”, kaut arī nu jau sāpes bija stipri lielākas nekā ar pirmo ģipsi.
Viss. Ātri atvados, savācu diagnozi, izvelku cigareti un trīcošu ķermeni, sāpošu galvu skrienu prom no šīs drausmīgā traumu labošanas konveijera. Nekad, nekad vairs neko negribu lauzt.

HT.lv futbols

Futbols vieglā reibumā, bet zato ar kāāāāāāādu attieksmi, tb ar domu, ka mums viss tāpatās pohuj. 

Nu tad derētu novākt POHA komandu, zinu, ka Kārlis neatteiksies un zinu, ka es pats neatteikšos, zinu, ka mūsu komandai vajag komandas sapulces jo biežāk, jo labāk, zinu, ka mums būs attieksme, zinu, ka ieguvēji būsim vienīgi mēs paši, nezinu vien kas vēl gribētu spēlēt POHA komandā. Pieteikties šeit, vai uz meilu vai da pohuj kur, atsūtiet pasta balodi, cerībā, ka Kārlis viņu nesabrauks. 


Virsalkāns ir runājis.


P.S.
Džahnu ir gejs un, starp citu, augumā par mani mazāks!!! Kas manā dzīves uztverē spēlē ļoti lielu lomu, jo visi takš zin, kas notiek ar visiem, kas ir mazāki par mani.

Lappuses: Pirmā Iepr. 1 2 3 4 5 6 7 8 9 Nākamā pēdējā
Choir